Cirmuļa atklāsmes - 4. Septembris 2006

lasu ziņas.

tur viss ir tik vienkārši.

lasu Latvijas Nacionālās operas izrāžu sarakstu.

tur viss ir tik vienkārši.

nav kaut kā.

kaut kā trūkst.

viss it kā vienkārši, normāli, bet skaidrs, ka kaut kā nav.

jādara kaut kas.

JĀ!

redzu skaidri!

kaut kas JĀDARA!

bet kas...

vot, atkal jau - saraustīju beigtu lauvu aiz lūpām...

tu kungs, aizvēri manas acis
kad biju vājš
un nespēju tevi skatīt.

kaisīji zemi ērkšķiem
kur es eju,
iemācīji man
tavas mīlestības deju.

dzer asinis manas par vīnu
ēd manu miesu
es atdodu tev
desmitkārt tavu tiesu.

bet to prātu ko tu man devi
laid vaļā,
tas vairs nedievina tevi.

un šīs lūpas ko radīji
pēc sava vaiga,
tagad tevi zaimo.

un nav mana daļa tevi mācīt
kungs,
bet nākamreiz apdomā
pirms cilvēku sācīt.

katra mākslas kritika, iztamborēta un pārsarežģītota, patiesībā arī ir nekas vairāk kā dzeja, sev rakstīta, citu bezjēdzīgi interpretēta bezjēdzīga interpretācija.