Cirmuļa atklāsmes - 12. Jūlijs 2006

Brace myself again for better future
but chains are still chains
I'll try the sweetness
but the bitterness remains
And I say:
Here's to the sinner who looked
into the eyes of a saint

Un tiklīdz kā es nolemju nelikties par pasauli ne zinis, neklausīties citu domās par mani un manu dzīvi,
tiklīdz kā man ir pilnīgi skaidrs, ka mana dzīve ir tikai mana, sīka, galīga, bezjēdzīga, nerezultatīva un mana,
tiklīdz kā es apņemos dzīvot tikai sev savā jaunajā "Pasūti Dzīvi" reliģijā,
tūliņ uzrodas kaut kāds sīkums, kas piespiež mani rēķināties ar pasauli.

FUI, kā es neciešu tādu iejaukšanos!
Nost ar intervenciju!

Kā lai to paskaidro?
Dzīve priekš manis ir tāda maza zemes piciņa, kādas sliekas izbīda virs zemes pēc lietus.
Tas nozīmē, ka:
dzīve ir, to es labi redzu;
dzīve ir sīka, to es labi redzu;
dzīvju ir daudz, to es labi redzu;
dzīvi kāds ir izgatavojis, vai nu priekš kaut kā, vai arī kaut kā rezultātā, tā es domāju;
dzīve var nebūt skaista vai dižena, bet tā nav arī neglīta un pretīga, tā es domāju;
dzīvei īstas jēgas nav, tikai tik, cik jēgas tai piešķīrusi slieka, to radot, un es, uz to skatoties, tā es domāju;
dzīve ir bezvērtīga - kāds var vēlēties nopirkt zemi, bet pašu sliekas piciņu kā produktu neviens nepirks, tā es rēķinu;
dzīve ir mazs traucēklis, tā izjauc kaut kādu harmoniju, bet ir pārāk sīka, lai censtos to izlīdzināt, tāpēc es vienkārši pagaidu, kamēr tā pāries pati no sevis.
Diezin kā uz to visu skatās slieka?