Cirmuļa atklāsmes - 8. Jūnijs 2006

Tas, Kas Varēja Būt Romāns

Dzemdības nebija smagas, lai arī bija viņas pirmās. Iespējams, apstākļus sagrozīja neierastā vide, svešā pilsēta, ilgais lidojums. Un galu galā – ieraudzīt vīru tikai uz pāris stundām, un tad tūlīt visa šī jezga, satraukumam un sāpēm vienkārši nebija laika.
Pusdienlaiks bija ienesis pilsētā karstuma vilni, un ekskluzīvās sanatorijas spoguļlogi stāvēja plaši vaļā. Viņa gulēja gultā un raudzījās griestos un palaikam zilajās debesīs aiz loga, kamēr pa istabu rosījās sanitāri. Šajā konkrētajā brīdī tie viņai likās mazsvarīgi, tāpat kā jebkurš, kas būtu atradies šajā telpā, ieskaitot Karlu. Viņš bija ieskrējis no rīta uz īsu brīdi un aiznesies tālāk uz darbu. Viņa gulēja un domāja, ka šim faktam vajadzētu viņu sadusmot. Tāpat kā tam, ka viņas jaundzimušo bērnu viņai bija parādījuši tikai no paša rīta un nu jau stundām ilgi viņa bija pamesta “atpūtai” vai drīzāk baisajam pusnemaņas stāvoklim, kurā cilvēks, neizjūtot tiešu rosību ap sevi, sāk apšaubīt savu eksistenci.
Viens no sanitāriem kaut ko stāstīja par televizoru, kurš šobrīd nestrādājot, taču tuvāko stundu laikā tikšot salabots. Viņa pagrieza galvu, lai apskatītu šo televizoru, bet tas atradās blakus viņas gultai un gluži tāpat kā viņa vērās laukā pa logu. Tas lika viņai vēlēties smieties pilnā rīklē, jo, pat ja televizors darbotos, viņa tik un tā nevarētu to skatīties šādā pozīcijā. Taču smiekli neizkļuva no viņas prāta – tie pat nenonāca tik tālu, lai izkustinātu viņas plaušas vieglā drebošā aritmijā. Pirms ieslīgt saraustītā miegā, uz brīdi viņai iešāvās prātā, ka nu gan viņa ir kā viens no tiem vienaldzīgajiem rāceņiem superizsmalcinātajās slimnīcās, kuru galvenā kaite ir tā, ka tie aizmirsuši, kā elpot bez sistēmu palīdzības.
Viņa atguvās jau tukšā istabā, taču saules mestais gaismas pleķis uz grīdas bija tikai nedaudz pavirzījies. Viņa sajuta apkārtējās telpas un lietu neciešamu spiedienu un vēlmi izkļūt un iet – prom, uz jūru, uz molu, pie ūdens. Viņa lēnītēm, bet apņēmīgi piecēlās un uzvilka bikses no savas somas, kuru Karls tālredzīgi bija ietūcījis stūra skapī; pāri sanatorijas kreklam viņa uzvilka savu garo ceļojuma mēteli, bet kājās – vieglās zempapēža kurpes. Viņas izmocītais prāts šobrīd spēja ietvert tikai vienu domu – brīvību. Par bērnu viņa neuztraucās – lai nu kam, bet klientu jaundzimušo uzraudzīšanai taču ekskluzīvas sanatorijas ir domātas. Bet domām par vīru vienkārši vairs neatlika spēka. Viņš pārāk labi tika galā pats ar sevi. Pirms pāris gadiem – jā, tad viņa varbūt būtu cītīgāk par viņu domājusi, taču tagad, kad bizness atkal gāja no rokas un paņēma gandrīz visu Karla laiku, Sandra vairs nejutās esam viņa galvenais balsts. Turklāt konkurēt ar vīrieša darbu viņas acīs bija naiva un muļķīga nodarbe. Viņa mierīgā apātijā izgāja no savas istabas un devās prom. Koridors bija tukšs, tāpat kā lifts, bet lejā vestibilā valdīja rosība, kas šobrīd nespēja izlauzties cauri viņas vēl viegli aizmiglotajai apziņai. Brīdī, kad viņa devās uz stikla ārdurvīm, administratores uzmanību novērsa kurjers, un tādējādi neviens neievērojas vārgas pēcdzemdību transā iegrimušas pacientes aiziešanu.
Ārā viņa, nešauboties ne mirkli, iekāpa trolejbusā pieturā aiz stūra un, kamēr tas apņēmīgi dūca savā ierastajā maršrutā, viņa pamazītēm aptvēra, ka šajā pilsētā nav iespējams nokļūt pie jūras. Viņa izkāpa pie parka, kurā ziedēja milzums ceriņu, un pavadīja kādu stundu, sēdot uz soliņa tieši apreibinošo smaržu izplatoša krūma, un tad devās atpakaļ. Trolejbuss rimti apmeta loku pa piepilsētu un dūca atpakaļ uz sanatorijas pusi. Ādas sēdekļi izplatīja putekļainu smaržu. Blakus viņai apsēdās vīrietis melnā mētelī un veclaicīgā cepurē ar nagu. Viņš vaicāja, vai viņi neesot tikušies, un Sandra ar smaidu nodomāja, kāda gan ironija – tieši tagad ar viņu grib iepazīties, tagad, kad viņa zaudējusi pēdējo iespējamo brīvību – brīvību no sirdsapziņas pienākuma pret savu bērnu. Viņš runāja, bet viņa klausījās, smaidīdama, skatīdamās viņam tieši acīs, jo galu galā šajā brīdī viņa jutās pilnīgi neievainojama savā absolūtajā bezpalīdzībā. Viņi brauca ilgi un tad viņš sacīja, ka nākamajā pieturā viņam jāizkāpj, bet lai viņa atnākot uz koncertu, viņa koncertu klubā “Ķieģeļu māja”, sestdien, viņu saucot Trevors, Trevors Malts. Viņa smaidīja. Taču trolejbuss neapstājās. Tas aizdūca garām pieturai un pie šofera izcēlās sīks ķīviņš par apstāšanās vietu. Garām paslīdēja sanatorijas tumšie spoguļstikla logi. Viņa piecēlās un smaidot paskaidroja, ka arī viņai šeit jāizkāpj. Dodoties atpakaļ uz sanatoriju augšup pa stāvo ietvi, viņa juta mugurā Trevora Malta skatienu, un pēkšņi viņas apziņa noskaidrojās pilnīgi. Ieejot pa sanatorijas stiklotajām durvīm, viņa jau skaidri zināja, kā tas var būt, ka brīvība var būt vairāk vērta par visu.