| 5. Jun 2006 00:00 Cilvēciskā laime ir tik nenosakāma -
tā nav tāda, kādu cilvēks to iztēlojas,
tā uzrodas uz pāris sekundēm
pavisam negaidīti
un tikpat negaidīti izzūd, nekam pat nemainoties.
Tā nepastāv ne vidē, ne arī cilvēkā -
kā radiācija, kā gaisma,
neizprotams daļiņu vai enerģijas vilnis,
tā iztraucas cauri prātam un liek apstāties
un ieklausīties - kas tas bija?
Nenosakāma un neizprotama.
Kad cilvēks to cenšas simulēt,
tad sanāk vai nu pornogrāfija, vai arī daniela stīla.
Atmiņās tā sanāk rožaina un saldsērīga,
bet nākotnē izskatās kosmiski spoža un visiespējama.
Cilvēciskā laime.
Esības vienīgais racionālais iemesls.
Cerības pamats.
Kuru mēs nespējam izskaidrot. ir doma |
