| 20. Jan 2006 13:00 un galu galā viss atkal beidzas ar manas personības šķautņu meklēšanu.
gandrīz vai jāsāk domāt - ja jau kaut kas tik ilgi nav droši noskaidrojams, varbūt personības man nemaz nav.
bet tas atkal par mani, viss par mani, visa mana dzīve par mani, garlaicīgi.
vakar netīšām uzklikšķināju bbc hard talk, tur bija kosmologs Rodžers Penrouzs atnācis.
[smaga nopūta]
kad kad varētu tā kā viņš būt.
un tik glīti runāja - par visumu un lielo blīkšķi, un zinātni.
- zinātne zinātnes pēc, - viņš teica, - tas mums ir vajadzīgs.
tā jau ir.
man arī tā gribētos.
bet galu galā tas atkal ir par mani. galīgi neesmu pārliecināts par sevi, it nemazām ar ne.
prāts kļuvis nemierīgs, knosās, kaut ko grib jaunu. samierināties negrib. bet baidās kāpt tālāk, sak, pieredzes nav, bet pieredze taču ir tikai tur tālāk. un visur šitās apļveida konstrukcijas.
loģisks paradokss: visas sliktākās izvēles savā mūžā cilvēks izdara pats.
ak jā, un tad vēl atmiņa man zūd.
tas jau nu vairs nekur neder. internetbankas paroli aizmirsu vakar. it kā jau nekas, aizies uz banku pēc jaunas, bet domājot plašāk - es to lietoju visai bieži jau trīs gadus. ko vēl es varētu tā pēkšņi aizmirst? un ja nu savu vārdu? vecumu jau laiku pa laikam neatceros. nu labi, apskatīsies pasē. bet tas tomēr ir absurds.
ir viena tāda lapa, edge world dangerous questions vai kaukā tā. bet viņiem pagājšgad bijis pasaules jautājums: Kam jūs nesatricināmi ticat, lai gan nespētu to pierādīt? es nupat padomāju: Zeme ir apaļa. nu nositiet, bet es te, sēžot savā kabinetā, to nekādi nevarētu pierādīt. Mūzika: čiv čiv čiv. čiv. čiv čiv čiv čiv - kas gan to dziedāja?
ir doma |
