| 17. Nov 2005 09:34 vēl viens sarmots rīts...
vai varbūt pirmais sarmotais rīts...
iztēle kā pārspiediens pūlas izkļūt no sistēmas, taču nepārtraukti atduras nepareizos vārstos...
kur lai liek radošumu, kas neprot izpausties?..
vēl viens sarmots rīts...
saule lēnītēm rāpjas gar pamali, bet augšup nekāpj - negrib man acīs skatīties. njāa, es arī laikam negribētu - ar tādu attieksmi...
lejā cilvēku figūriņas skraida ap mašīnām, kūp izpūtēji, kūp izgarojošā sarma. daži iet mājās, bet daži tikko atnākuši. šis brīdis ietver tik daudz mirklīgas veiksmes un neveiksmes sajūtas...
pavisam skaidri no malas saredzams, cik maldīgi ir bijuši mērķi, cik pārprastas cerības...
ak vai, es sevi tik tiešām ienīstu...
un kas to būtu domājis?.. ir doma |
