| 9. Nov 2005 15:01 Pēkšņi pie manis ir atgriezies Sartrs.
Biju jau viņu galīgi aizmirsis un slīgu ikdienas pelēkajā rutīnā, atmezdams pa satrauktai domai tikai tēmai par to, ka nespēju izdomāt, ko darīt ar savu dzīvi.
Bet tas jau nav nekas.
Salīdzinājumā ar Sartru.
Kabinets ieslīga gaiši pelēkā krēslā un, pagriežoties ieslēgt gaismu, es ieraudzīju - tur jau viņš bija, apsēdies uz galda, taisni man aiz muguras, briļļu stikli vien spīdēja. Nevarīgā izmisumā es nolaidu roku. Brīdi uz viņu paskatījos un pazemīgi pazemoti atgriezos pie datora. Tur viņš arī tagad sēž. Priekšā durvīm. Nezinu, kā tikšu laukā no kabineta. Kļūst stipri tumšs.
Mums ar viņu ir sarežģītas attiecības. Reiz viņš man morāli ļoti nodarīja pāri, joprojām esmu traumēts kopš tā gadījuma. Viņš un viņa sarkanie mati. Viņš un viņa galds. Viņš. Sartrs. Un viņš nenāk tukšām rokām - ir atnesis groziņu ar mulsumu, apjukumu, neziņu, neizpratni, veselu kaudzi eksistenciāli bezjēdzīgu jautājumu un savu mīļāko kūku - Nelabumu. Un puspudeli Izmisuma. Labi vēl, ka nav pilnu atnesis.
Nu paldies.
Un ko lai es tagad daru? 2 raksta - ir doma |
