| 15. Sep 2005 14:15 pasaule salauž cilvēku.
nekāda dramatisma - tas ir vienkārši fakts.
lai gan var, protams, teikt nevis "salauž", bet saloka.
jāa, pasaule ir viltīga (vai drīzāk viltīgi iekārtota - paši vien izdarījām).
tā, kad degunu ielauž, badā mērdē, ar autobusu notriec, nogalina - tā ir tikai aisberga virsotne.
patiesībā laušanas process notiek nepārtraukti, lēnām un neatlaidīgi.
tas ir siers, kas tev riebjas, bet ko tev iebaro, līdz tu vairs neatšķir to no citiem.
tās ir stundas skolā, kad tev gribas skriet, bet tevi iesēdina solā un nelaiž,līdz tu izaudz un sēdi caurām dienām pie datora un vairs nejūti, ka tev gribas skriet.
tā ir zobu tīrīšana, ko tev iesmērē par veselību,
tā ir smēķēšana, ko tev iesmērē par relaksāciju,
tas ir stils, ko tev iesmērē par skaistumu,
knakš!,
un tu velcies tālāk pa dzīvi, labi juzdams, ka nespēj būt laimīgs, bet nesaprazdams kāpēc, un centies kompensēties naudā, graudā, baudā, bet viss viens laimīgs netiec.
un vēl turklāt tas viss ieiet paradumā.
šorīt pat -
pamodos kā parasti no modinātāja tarkšķēšanas, nu nospiežu šo vienreiz, otrreiz un aizmirstu uzlikt atkal, lai nenogulētu darbu.
šī būtu laba izdevība izgulēties - es taču alkstu izgulēties, vai ne?
bet es pamostos desmit minūtes vēlāk.
lūk.
esmu jau sačakarēts.
neceļos tad, kad gribas, bet tad, kad vajag. un bez bikstīšanas.
nesu savu krustu.
veļu savu sīzifa akmeni.
velku savu burkānu tačku.
lūk. Mūzika: I still haven't found what I'm looking for (too...)
4 raksta - ir doma |
