| 7. Sep 2005 10:37 mani vajā nolemtības sajūta.
šodien pozitīvāka jau, bet tomēr nolemtība.
jūtu, ka pasaule man neļauj izpausties.
protams, zināmā mērā es esmu vainīgs pats, bet tik un tā.
es varētu atteikties no daļas darbu un iegūt vairāk laika citām lietām (izpausmei), bet tik un tā.
mūsdienu sabiedrībā pieņemts, ka diennaktī ir tikai sasodītās 24 stundas (un varbūt vēl tā nepieskaitītā sazincikā sekundes daļiņa).
es varētu vairāk paveikt, ja ārpus tām 24 varētu vēl astoņas katru dienu pagulēt.
nav. nav paredzētas budžetā.
mēģinu padarīt vairāk - tad ir kā tagad: rokas pa zemi velkas, acis nerāda, galva konkrēti sāp, ar ilgām gaidu halucinācijas, kas nekad neatnāk. tas nekas, nekas - drīz būs pārguruma eiforija, būs labāk.
starp citu, vēl dažas reizes izmēģināšu bezmiega periodu un varēšu visiem pastāstīt, cik ilgi var negulēt, lai optimāli izmantotu smadzeņu resursus. pagaidām esmu noskaidrojis tikai to, ka:
1) bezmiega periodu uzsākt vēlams ar pilnvērtīgu diētu un miega laika strauju samazināšanu par [vismaz] 2/3;
2) optimālajam bezmiega periodam* seko bezmiega jeb pārguruma eiforija, kas rada paļāvības, altruisma un laba garastāvokļa izjūtas, bet visā citā līdzinās tvana gāzes iedarbībai;
3) bezmiega periods ir neizbēgami galīgs: vai nu a) subjekts to pārtrauc, vai arī b) bezmiega periods pārtrauc subjektu.
* optimālais bezmiega periods - iestājas noteiktā laikā (kas vēl nav droši noskaidrots - diemžēl esmu vienīgais eksperimenta objekts, tāpēc tas prasīs ilgāku laiku) pēc negulēšanas (vai mazgulēšanas) uzsākšanas. Bezmiega periodu raksturo paātrināta smadzeņu darbība un reaģētspēja, "sestās maņas" uzplaiksnījumi, paaugstināta darbspēja un enerģija. Optimālais bezmiega periods beidzas ar aizkaitinātības lēkmju sākšanos un depresiju, kam seko pēkšņa un nepamatota eiforija ir doma |
