| 29. Jun 2005 09:08 atkal guļu.
savādi, bet tas ir vienīgais, kas man nekādi neapnīk.
šorīt zeme slapja, zāle slapja, koki slapji, asfalts slapjš.
lielas dzidras peļķes mirdzinās uz betona plāksnēm.
mākoņi peld lieli un laimīgi starodami, kā pirmiņ naktī nomazgājušies.
es naktī pamodos.
zibeņi mirdzēja, pērkons trokšņoja, vējš auroja, lietus dauzījās logos un sienās.
lūk, to vajadzēja nobildēt! bet neattapos...
izraustīju vadus no rozetēm, nošausminājos un nopriecājos par skatu un līdu atpakaļ gulēt.
bet bija skaisti.
tāda nakts, kad kaut kam ir jānotiek.
kaut kam, kas nav īsti ne ar vienu saistīts, bet reizē ar visiem.
kaut kam zīmīgam. ZīMīGaM. par ko ir vērts uzrakstīt.
vienkāršam, bet ar vērienīgām sekām.
kas tas varētu būt bijis? ir doma |
