| 7. Jun 2005 14:02 izliekot to zinātniskā tekstā:
cilvēka smadzenes pastāvīgi klasificē tajās ievadīto informāciju un viņuprāt svarīgāko savstarpēji saistīto informācijas vienību kopu izvirza par galveno jeb noliek priekšplānā; šo kopu, savukārt, smadzenes tiecas uztvert kā "problēmu", jo tā ierobežo pieeju visai pārējai informācijai. tātad nav svarīgi, kāda ir pati informācija, smadzenes jebkurā gadījumā atradīs relatīvi svarīgāko, kas automātiski kļūs par problēmu.
secinājumi:
problēmas pastāvēs vienmēr, kamēr vien smadzenēm būs pieejama jebkāda informācija.
risinājums:
neeksistē.
paskaidrojums:
smadzenēs jebkurš uztvertais signāls pārveidojas par informāciju, tāpēc informācijas izslēgšanai būtu nepieciešams atslēgt visas cilvēka maņas jeb padarīt smadzenes neatkarīgas no ķermeņa, izolēt tās, atņemt jebkuru iespēju gūt informāciju. bez šīs informācijas gūšanas funkcijas smadzenes zaudētu savu galveno nozīmi cilvēka organismā. tātad cilvēkam risinājuma nav. pieņemot, ka smadzenes var pastāvēt (bioloģiski dzīvot) arī neatkarīgi no cilvēka ķermeņa, priekš smadzenēm risinājums pastāv.
citi personīgie subjektīvie acīmredzami apstrīdamie pieņēmumi, kuru gūšanai nav izmantoti nekādi fiziski pierādījumi:
1) pieņemot, ka dzīvnieku smadzenes funkcionē līdzīgi cilvēka smadzenēm, varam pieļaut, ka arī dzīvniekiem pastāv "problēma", lai gan viņi to uztver un uz to reaģē citādi. ja tā, tad, pieņemot, ka dzīvnieki tomēr nespēj "domāt", cilvēka smadzenēm acīmredzot piemīt papildus funkcijas vai fiziskas īpatnības, kas padara iespējamu domāšanas procesu. šo fenomenu varētu piedēvēt apziņai. taču tas, ka cilvēks nespēj izmantot visu smadzeņu potenciālu, liecina par līdzīgi nepietiekamu apziņas (kā aktīvā informācijas apstrādes instrumenta) apjomu salīdzinājumā ar kopējo smadzeņu masu.
2) varam pieļaut, ka cilvēks būtu spējīgs izmantot visas smadzenes, ja vien spētu atbrīvoties no "problēmas efekta". tā kā problēma ierobežo pieeju uzkrātajai informācijai, tad cilvēka apziņa, kas tik tikko spēj izlauzties cauri "problēmai", lai nonāktu pie nākamajām svarīgākajām informācijas kopām, vienkārši ir par vāju (koncentrēšanās spējas ziņā), lai nonāktu pie tālākajām (smadzeņu klasificētām kā mazsvarīgām) informācijas kopām un vienībām.
3) varam arī pieļaut, ka otrais iemesls, kāpēc cilvēks neizmanto visas smadzenes pilnībā, ir pati smadzeņu automātiskā klasificēšanas funkcija, kas apziņas vietā nosaka informācijas svarīgumu un liedz pieeju daļai informācijas vienību vai kopu.
4) tāpat varam pieļaut, ka apziņa gluži vienkārši ir par vāju, lai spētu pati pārraudzīt informācijas sadali, tāpēc smadzeņu automātiskā klasifikācijas funkcija darbojas kā aizsargmehānisms, vismazāk svarīgo informāciju vai nu likvidējot, vai saglabājot tālākajā smadzeņu daļā - kura, kā mums zināms, netiek izmantota vispār. tātad apziņai pieejamā informācija ir tā, kuru smadzenes uzskata par svarīgāko, jeb tā, pēc kuras visdrīzāk varētu būt pieprasījums. tātad visa informācija tiek saglabāta, taču nav izmantojama.
jautājums:
vai šo informāciju ir iespējams atgūt?
atbilde:
[aizņemts signāls]
pieņemot, ka tehnoloģija spētu nolasīt informāciju no smadzenēm, pārvēršot to atpakaļ tādā signālā, kādu to sākotnēji uztvēra smadzenes (pirms pārveidošanas par informācijas vienību), atbilde ir "jā". tomēr, kā varam iedomāties, signāla pārveidošanas process ir ārkārtīgi sarežģīts un signāls no informācijas vienības atšķiras ļoti lielā mērā, tāpēc cilvēka radītai tehnoloģijai vajadzētu ietvert milzīgu daudzumu funkciju, stadiju, posmu, kas atdarinātu smadzeņu veikto procesu. šādas tehnoloģijas radīšana būtu laikietilpīgs un sarežģīts darbs, nemaz jau nerunājot par to, ka cilvēka "apziņai" nav zināms, ko dara "smadzenes". 2 raksta - ir doma |
