Cirmuļa atklāsmes - 9. Decembris 2004

bija skaists saullēkts.
gluži vai tautasdziesmas sagribējās uzraut.
bet ko nu par TO - TAS jau tikai tā.
vai TAS nav satriecošs vārds?! nozīme - jebkāda, intonācija - jebkāda, var mulsināt ļaudis..
šorīt, kad ierados darbā un ienācu kabinetā, tur bija tumšs, pirms es ieslēdzu lampu un zālāja spuldžu gaisma zīmējās uz griestiem gaiši zila, un es tūlīt iedomājos: un ja nu es būtu palikusi darbā pa nakti?
tā ir vēl viena filma.
manai smadzenei patīk filmas taisīt, es skatos kino cauru diennakti.
noteikti vajadzētu sākt rakstīt scenārijus, tikai nelaime tāda, ka esmu par nepacietīgu, uzrakstītas divas rindiņas bet filma jau rullē kāpinājumu un pļukt! cauri ir. turklāt filmai vajag pareizo un vienīgo noskaņu, bet noskaņas mainās katru nakti.
vakar bija drāma, šodien - detektīvs.
pieļauju, ka šajā gadījumā var teikt: tāda ir dzīve.

nu jā, tā ir taisnība, tā ir taisnība!
es nevaru noturēt pirkstus prom no klaviatūras, arī pildspalvu nesmādēju!
tā ir patiesība!
bet es taču tikai kompensējos! es saku - es nerunāju dienā ne simtu vārdu, ja nenāku uz darbu, tad ne divdesmit, ja brīvdiena - nemaz, neko, nada!
kā lai es sev kaut ko pārmestu? es sevi vienkārši mīlu! gribu jau sadot pa smīnošo mūli, bet tiklīdz ieskatos spogulī vai veikala skatloga atspulgā, tā sametas žēl, ir tak tomēr ģīmītis cilvēcīgs ... ek, nu ko tur...
es būšu racionāls.
tūlīt pat izlietošu garīgo enerģiju, lai uzrakstītu satriecošu noveli, kas atspoguļo laikmeta garu, "with some hot sizzling gypsies thrown in" (to teica "The Black Adder" - es jau neesu nekāds plaģiators)

Es dzeru tēju, kas smaržo un garšo pēc siena. Saule savā gaitā uz rietumiem ir noslīdējusi aiz stūra un kabinetā iespīd tikai stariņš uz loga stenderes. Tāda ir dzīve. Tāda ir pasaule, kurā es dzīvoju.
Un tam, protams, nav nekādas jēgas, bet es domāju: kādā mērā tas viss ir noteikts? Kāda ir iespējamība, ka viss varētu būt citādi? Šajā brīdī, šajā apskaidrotajā skaidrajā momentā ir vairāk nekā skaidrs, ka ārpus šā brīža nepastāv nekas. Katra izvēle ir neatgriezeniska, bet tajā pašā laikā arī totāli bezjēdzīga. Cēloņi un sekas ir objektīvi.