Cirmuļa atklāsmes -

reiz sensenos laikos pamatskolā literatūras nodarbībā mums lika rakstīt impresionistisku eseju. tas notika tā: klases telpā uzlika kaseti ar klasisko mūziku (diezgan ciešamu) un tad mums bija jāklausās un jāraksta par to, kas tik nāk prātā klausoties. uzrakstīju toreiz kaut ko sazin ko, un man ielika 5. tas bija toreiz, kad atzīmju inflācija vēl nebija dubultojusi šitos ciparus.
vispār eseja bija diezgan crappīga, bet morāle ir par mūziku. tas būs kādreiz jāatkārto.

klasiskā mūzika vispār ir tāds pastiprinātājs - vismaz priekš manis tā lielākoties nav ne iedvesmojoša, ne arī aizraujoša, bet kalpo kā pastiprinošais spēks jebkādām emocijām, kas pagadās pa rokai. esmu dusmīgs - kļūstu vēl dusmīgāks, esmu priecīgs - kļūstu vēl priecīgāks. tikai daži no akadēmiskajiem komponistiem bija čaļi ar muzonu. bet vairums... nu labi. neizteikšos ar vairāk.

Garastāvoklis:: nihilistisks