Cirmuļa atklāsmes - Komentāri

lūk, atkal kaut kāds tāds nemiers šodien - domas svaidās starp nesasniedzamās tālēs mītošo mīļoto un tieši pretējā pusē mazliet sasniedzamākās tālēs esošajām lauku mājām, un pa vidu es - zobiem un nagiem ieķēries savā sīkajā, nekādajā, īrētajā privātajā dzīvītē. bet izvēlēties grūti - vai palikt tepat nedēļas nogalē un izbaudīt pilnīgu vienatni un mieru, vai arī pacensties aizkulties līdz mājām, lai nedaudz pastresotu no radinieku klātbūtnes, bet toties dabūtu padzīvoties pa īstu, dabīgi izaugušu mežu un aptaustīt dažus īstus, dabīgi izaugušus kaķus. un galu galā pašreizējā laika trūkuma rezultātā es nožēlošu jebkuru no šīm izvēlēm. aizbraukšu mājās - nekādas lielās atpūtas nebūs, tikai garīgais stress, par sīcību un ar to saistīto bezrūpību, un neatkārtojamo māju sajūtu, neviena no kurām neatgriezīsies, un par radu žēlabām, "kamdēļ es biežāk neatbraucu". palikšu tepat - mocīšos sirdsapziņas pārmetumos, kamdēļ gan neaizbraucu pie radiem, un vēl nožēlā par ilgi neredzētu mežu un kaķiem. un tas viens kaķis taču ir mans! ārprāc, tagad vēl arī grauzīs mani doma par atbildības uzņemšanos par tiem, ko pieradinām. zini, kā tas ir? tā kā, kad tu skaties, kā kāds cilvēks tevi sāk aizmirst, un nespēj īsti saprast, ko vairāk jūti - dusmas par to, ka tevi var tik viegli aizmirst, vai atvieglojumu par to, ka tam cilvēkam nebūs jāmokās, domājot par tevi, kad tu vairs neko no sevis viņam nespēj piedāvāt. lauz un lūzti. visa dzīve tāda. bet ārā lapas tik dzeltenas un koku zari tik melni, un vakaros saulrieti tik piesātināti oranži, bet desmitos jau vairs nesalst deguns un var iet un iet, līdz kamēr iekšā paliek tikai tukšums, kuru negribas aizpildīt, bet ārā tikai tumsa un slapjas ielas, kuras aizpildīt nevar.
es braucu mājās.