| 6. Jan 2005 11:59 šodien mans dators atkal niķojas. vispār muļķīgi, kāpēc es saku "šodien"? - viņš tā dara katru dienu.
tad nu es viņam saku:
ko tu gribi?
kamēr kolēģu nav kabinetā, es nokrītu ceļos viņa priekšā un lūdzos:
ko tu gribi? gribi, pārstartēšu? gribi, atvīrusošu? gribi, iztīrīšu cieto disku? gribi, iztīrīšu tev zobus?
bet viņš tikai saka:
atvaino, mana virtuālā atmiņa tevi nupat ir piečakarējusi. have a nice day!
nu labi, viņš nav tik daiļrunīgs.
bet es saku:
dārgais... kompi... dator... tu zini, es tevi mīlu, bet es tevi nogalināšu. ne šogad, droši vien, jo man ar tevi būs jāstrādā, bet pēc gada... varbūt... kaut kad... tad...
bet viņš jau smejas. ņirgājas, kaste.
es sēžu grozāmkrēslā un lūru.
mana sasodītā pacietība.
es sevi par to apbrīnoju un baidos no sevis tās dēļ.
cik briesmīgi ir spēt samierināties pārāk bieži.
un kāpēc??? sabiedrības labā...
"esi tu pats, bet vispār esi labs sabiedrības loceklis"
pirmais, kas lietoja tamlīdzīgu ideju, bija utopists, bet otrais - draņķis.
viss būtu mazāk nomācoši, ja es spētu integrēties reliģijā.
reliģija ir atbilde uz visām lūgšanām.
vai nav labi ja uz visu var atbildēt ar vienu vārdu - dievs ir doma    |
