| 8. Okt 2007 17:58 vēlreiz uzmācas atklāsme, ka vientulības sajūtu, vismaz manā gadījumā, neietekmēs pilnīgi nekas.
esmu viens vai arī barā, smejos vai raudu, koncertā vai vannā, es visur esmu viens pats par sevi. varbūt vienkārši nevienam neuzticos un nepielaižu sev klāt. varbūt vajadzētu. varbūt naher vajadzētu.
un nekas jau nav, tikai reizēm bail, ka tā sajūta varētu kļūt nepatīkama - pārvēsties par īstu vientulību. jo tagad es neesmu vientuļš - esmu tikai viens. mani tas netraucē. man tā ir labi. citus cilvēkus paciest ir grūti. esmu egoists.
tikai reizēm bail, ka varētu pat sadraugoties ar pāris nelielām pilsētām, pat apprecēties un laist bērnus pasaulē, un pat vecumdienās ar mazbērnu baru klēpī justies vientuļš. ka mans prāts varētu man pašam ielikt kloķi un neprasīt man atļauju, pirms injicēt smadzenēs negatīvas sajūtas.
lūk, tā ir cilvēciskā traģēdija.
prāts ir, bet savaldīt to nemāki. ir doma    |
