26. Sep 2007 12:49 lasu īsus biogrāfiju aprakstus par māksliniekiem, kas jau kopš sešu vai desmit, nu vai divpadsmit gadu vecuma jau izmisīgi gribējuši turēt rokā otu vai čellu, vai āmuru, un domāju: vai tad tiešām viss jau zaudēts? vai tiešām 24 gadu vecumā ir par vēlu kaut ko izvirzīt par savas dzīves mērķi un arī sasniegt to? negribētos tā domāt.
bet tā ir. draugi mīļie, visi mēs esam lūzeri, kas vēl nav dajēguši, kur savu dzīvi spraust.
chingados. fak[t]s.
tad nu iedzersim par to un noplītēsim atlikušo neveiksminieku dzīves pārpalikumu uz goda, lai vismaz kaut ko būtu darījuši no visas sirds! Mūzika: Quétango - Erreur
ir doma |