| 22. Aug 2007 11:17 vai ir iespējams mīlēt kādu, lai gan viņš/viņa tev galīgi nepatīk?
it kā jau, ja tev cilvēks nepatīk, bet tu tik un tā viņam/viņai esi pieķēries, kas ta cits tas varētu būt, vai ne? un tomēr.
tāds diskutabls jautājums.
it kā jau ir tie gadījumi, kad tu kādam maniakāli pieķeries, lai gan šamais/šamā par tevi neliekas ne zinis vai, vēl sliktāk, draņķīgi pret tevi izturas. un tad tu saki: es tevi ienīstu, bet pamest nespēju... mīlu.
bet bez tā visa ļoti sliktā. teiksim, pret tevi izturas labi un tevi mīl, bet tu tik un tā saki: es tevi mīlu, bet tu man nepatīc.
man tas jautājums nupat ienāca prātā un bišku iedeva pa galvu.
mūsu gadsimtā jo īpaši. kad morāle ir atslābinājusies visnotaļ. ja tev kāds patīk, tu nešauboties sāc murmulēt par mīlēšanu, bet tās izcili romantiskās, mūžīgās mīlēšanas vai nu nav, vai arī tā uzrodas stipri vēlāk un pavisam citā sakarā. un ir tik daudz aprēķina mīlēšanu - no tās otras puses, kur "tu man patīc, bet kas to lai zina, vai es tevi mīlu". vienkārši atrodi labu cilvēku un nospried, ka ar viņu varētu darīt kopā daudzas lietas, hinc varētu arī dzīvot kopā, hinc droši vien to varētu nosaukt par mīlestību.
un tad atkal no otras puses - vai ir iespējams, ka tev kāds patīk, bet tu viņu nemīli?
tas vispār arī ir tikpat diskutabls jautājums.
sasodīc, galu galā atkal nonācu līdz savai vecajai dilemmai par jēdzienu definīcijām.
bet tātad. ja tu domā, ka kādu mīli, bet vienlaikus tev viņš/viņa nepatīk. vai tā ir mīlestība? ir doma    |
