| 21. Aug 2007 11:08 reiz pirms daudziem gadiem, kad es vēl biju laimīgs cilvēks un visi mani mīlēja par to, ka es vienmēr tāds smaidīgs un mierīgs, es visu pasauli un norises tajā pieņēmu kā optimālo variantu dzīves īstenošanai. proti, es gan redzēju citu ciešanas un dabūju arī pats savu devu laiku pa laikam, bet tomēr spēju uztvert notiekošo kā nepieciešamu citu nākotnes notikumu realizēšanai. es skatījos uz visu dzīves procesu kā neizbēgamu, vēl vairāk - kā tādu, no kā nevajag izbēgt, jo tas, ko es varētu mainīt izbēgot, būtu praktiski nenozīmīgs uz visu pārējo dzīves notikumu fona.
tas skan sarežģīti. mēģināšu pateikt citādi.
tautā saka "viss, kas notiek, notiek uz labu"
interpretējot to pēc minētā dzīves uztveres modeļa: lai kas arī notiktu šobrīd, nākotnē notikumi tik un tā būs gan labi, gan slikti, tāpēc uzskatīt šobrīd notiekošo par kaut ko īpašu nozīmē piešķirt vienam notikumam prioritāti pār citiem, lai gan tas nekādi nav ne pārāks, ne zemāks.
atkal sanāca sarežģīti. un ne gluži par tēmu.
pieņemsim, ka man ir kastīte parasto zīmuļu, pelēko. es sāku zīmēt un mans zīmulis salūzt. es to uzasinu un tas salūzt atkal. un tā līdz brīdim, kad zīmulis ir izbeidzis savu eksistenci kā vairāk garš nekā plats un zīmēšanai piemērots objekts. kā rīkoties? vai sist galvu pret sienu? nē, es ņemu nākamo zīmuli. tieši tas pats ar dzīves notikumiem. kaut kas nesanāk, un tad tu sāc no sākuma ar citu notikumu. turklāt pastāvīgi paturi prātā, ka zīmuļu ir daudz, ļoti daudz. ja tu spēj paļauties uz domu, ka tev ir milzu kaste ar zīmuļiem, nē, vagons zīmuļu - un, pieņemot, ka neesi profesionāls zīmētājs, tu taču neizzīmēsi mierīgā garā veselu vagonu zīmuļu - tad sanāk tāda kā reliģija, tikai bez pielūgsmes objekta. (profesionāliem zīmētājiem lūdzu iedomāties lielāku konteineru ar zīmuļiem - pēc pašu izvēles)
nu labi, es tikai gribēju pateikt, ka laikam atkal sāku atgriezties pie mierīguma un smaidīguma. ir doma    |
