| 17. Jul 2007 13:44 viens no manas dzīves jokiem ir tāds, ka esmu pārāk tolerants.
tas man ir izmaitājis ne vienu vien personīgu laimi.
bet ko tur lai dara? ja tā padomā, es nemaz negribētu būt agresīvāks, savas tiesības visur un vienmēr aizstāvošs, mūžīgi par kaut ko ar kādu karojošs. kam man tas vajadzīgs? galvenais ir cilvēciskā laime, ja nu reiz tā ir sagadījies, ka esmu iedzimis par cilvēku. ja es būtu kaķis, tad galvenais būtu kaķiskā laime, un mani principi vai to trūkums būtu pavisam citādi.
un es varu pateikt arī to, ka galvenais ir sevi mīlēt.
un vēl ir svarīgi skatīties pasaulē ar plaši atvērtām acīm, lai nepalaistu garām smukumus un nesmukumus.
un vēl jāatceras, ka pasaule tikai piedāvā iespējas, bet izvēle pieder tev pašam/i.
un vēl vajag visu negatīvo, lai apjaustu visu pozitīvo.
bet tas viss nav neko vērts bez empīriskas atklāsmes.
vārdi nespēj pateikt neko svarīgu - vārdi nav precīzi un nav skaidri, un vienmēr pasaka vairāk vai mazāk, vai vienkārši citādāk.
redzi, tāpēc es saku: ko es nejūtu, tā nav. ir doma    |
