| 11. Jul 2007 12:14 viens no daudzajiem kolektīvās atmiņas kompleksiem ir pieņēmums, ka stiprums un maigums neiet kopā.
tagad pasaule tāda stresaina, cīnāmies par izdzīvošanu ar jaunajiem, mūsu pašu izdomātajiem līdzekļiem - nelokāmu motivāciju, viltību un iespaida atstāšanu.
smuka šlipse -> labs iespaids -> labs darbs -> mūžīga smaidīšana un labs garastāvoklis -> paaugstinājums un vēl labāks darbs -> -> ->
apmēram.
lai to visu tik nelokāmi paveiktu, vajag pamatīgu iekšu. cik ilgi smaidīsi, kad nāk virsū personīgās dzīves/darba/utt. stresi? tāpēc cilvēks sāk izlikties stiprs. izlikties, jo neviens patiesībā nav stiprs. un tad jau stiprums ir visur, nešķirojot vietu un apstākļus. un tad tu pie tā pierodi - un gribi, lai visi izliekas stipri. un tur tādas lietas kā maigums, sirsnība, iejūtība neiederas - kāda sirsnība ir pieļaujama, ja jātur mūlis kā ķieģelis? un, kad izlikties kādā brīdī neizdodas, tad sametas kauns. pēc melošanas un melu atklāšanas vienmēr ir kauns. vēl viena zemapzinība.
man pašam tā gadās. man pašam tagad kauns būt jaukam. nemaz jau nerunājot par šermuļus uzdzenošo vārdu "mīļš". vispār - jauks, mīļš, mīlīgs, maigs - tur ir tādas nianses...
bet nu gadījās tā, ka satiku puisieti, kas labprāt ir mīļš. un tagad domāju: ja nu es ar viņu kopā kaut kur tusētu un satiktu savus citus draugus vai, vēl trakāk, radus, man būtu par viņu kauns. lūk. jo viņš ir mīļš.
un tomēr - maigums laikam gan ir viena no tām lietām, no kurām visus cilvēkus vajadzētu mudināt nekaunēties. būtu labāka pasaule. eh. ir doma    |
