| 11. Maijs 2007 14:51 laikam gan nomācošākā sajūta, kādu man nācies izbaudīt, ir tā vientulība, kādu uzspiež apzināšanās, ka tu esi emocionāli viens.
pazīsti?
kad apkārt ir bariem cilvēku, kuri sakās esam gatavi tev palīdzēt, daudzi arī to dara, taču tu zini robežu, aiz kuras visi sāk minstināties. un tad tu vairs neprasi palīdzību nevienam. jo robeža... jebkura robeža nogalina brīvību, un līdz ar to - uzticēšanos.
pat tās robežas, kas nošķir no parasta cilvēka ekstrēmistu. fetišistu. mazohistu. slepkavu.
teiksi, tās jau ir anomālijas? kā lai pasaka "anomālija" par cilvēku?
anomāli ir domāt. anomāli ir saprast. anomāli ir apzināties savu brīvību un savas robežas.
manuprāt, bija ārkārtīgi nežēlīgi piešķirt tādam bara dzīvniekam kā cilvēks individuālu apziņu. ir doma    |
