Cirmuļa atklāsmes - Maza Retrospektīva

es atkal redzēju sapnī zāli.
zaļu, zaļu, tumšu, mīkstu, vēsu, ar saules sakarsētiem stiebru galiņiem, un es raudāju. ne jau sapnī - sapnī es biju pārāk aizņemts, lai par to vispār iedomātos, man bija jāapcer mūku dzīves grūtības un jājādelē apkārt ar Aleksandru Lielo, bet pēc tam, no rīta.
cik tas viss ir nežēlīgi, es domāju.
izaugt.
kā tad - karjera un personīgā izaugsme, patstāvīgās dzīves jaukumi, progress, ha!
bet es MĪLU mīņāšanos uz vietas, es MĪLU bērnišķīgumu! ne jau to senilo bērnišķīgumu, kad gribas sienāžiem kājas izraut vai zemi pierīties, vai Irākas karu uzsākt, bet to, kad var zālē vārtīties un neviens neteiks, ka tu esi izkūkojis prātu. Kad var stundām ilgi nosēdēt, lūrot uz zirnekli aužam tīklu. Kad var atļauties pateikt: es negribu, ej d...t! un neviens nepārtrauks ar tevi biznesa sakarus, labi ja izbolīs acis un nobrīnīsies par neaudzinātību.
cik ļoti žēl man ir.
ka dažas lietas nekad vairs nevarēs otrreiz tikpat viegli darīt.
zāle. ne visi to zina, ka zāle var būt tikpat izteiksmīga kā jūra. tās pašas slāpes un ilgas ir zālē. zāli tāpat var gribēties izdzert.
nekad vairs. zāle ir mana nostalģiskā retrospektīva.