| 11. Apr 2005 13:12 un reizēm es domāju par nāvi.
ne nu gluži tā, ka iet un darīt sev galu, nē, bet es domāju.
domāju par nāvi kā par iespēju beigt censties gaidīt un censties censties un censties būt.
kā par iespēju būt tikai tam, kas es esmu.
kā citādi tas ir iespējams, ja nepārtraukti jādomā: kas ar mani notiks pēc gada, pēc 10 gadiem, pēc 80 gadiem, kā es dzīvošu, kur būs mani draugi, cik nodrošināts es būšu dzīvot [vairāk vai mazāk] tā, kā es vēlos.
būt TIKAI tam, kas es esmu.
varbūt es esmu maz. nu un tad? vai tad šis laiks, dzīve saucamā, nav par īsu, lai patiesi būtu - viss ir tikai tik, cik es jūtu, cik tu jūti, tas ir viss. nekā vairāk nebūs. ko tu gaidi? ko tu gribi izveidot - Heopsa piramīdu no māla piciņas? ir doma    |
