mulkibas

ņem mani līdzi,
Neatstāj vienu un neaizsargātu
starp postu un ļaunumu.
Es būšu ar Tevi,
Kad grūti būs Tev.
Es runāšos ar Tevi,
Kad vēlēsies izrunāties.
Es uzmundrināšu Tevi,
Kad skumīgi būs.
Es likšu Tev pasmaidīt,
Pat,ja lietus līs.
Es būšu pavisam klusa,
Kad nevēlēsies neko.
Mani nebūs,
Kad vēlēsies būt viens.
Es būšu Tavs draugs un ienaidnieks..

Ja Tu aiziesi viens,
Un nelūgsi man sekot,
Pa putekļiem klāto ceļu,
Es Neiešu Tev nopakaļ,
Jo ceļam līkumu daudz,
Un pagriezienu asu,
Es baidos apmaldīties,
Un neatrast Tevi,
Ceļu uz mājām.

Es palikšu tepat,
Noskatīdaās kā aizej Tu.
Es pavadīšu Tevi ar skatienu,
Līdz pirmajam līkumam.
Es pavadīšu Tevi domās visu ceļu,
Tā es būšu droša,
Ka neapmaldīšos,
Vienmēr būšu ar Tevi.
Un zināšu,
Ja meklēsi ceļu atpakaļ.
To Tev sudraba pavediens parādīs..
Jo šis pavediens būšu es,
Kas sekojis Tev domās, ik mirkli.

Mūsu ceļi ir kā paralēles ģeometrijā -
Tie ir vienlīdz gari un taisni,
bet tomēr nav vienādi.
Tie ir viens otram blakus,
Bet starp tiem ir kkāda plaknes daļa,
Kas liedz tiem savienoties.
Un tomēr tie iet vienā virzienā...
Vai tie kādreiz sastapsies?..