rūsganais sprakšķis

pasaule ir bēdu leja

mufs

10/22/16 10:30 am

rīts. kafija gatava. meklēju savu krūzi.
nav.
žāvētājā nav, plauktā nav. izlietnē nav. nevienā istabā nav, priekšnamā nav, otrajā stāvā nav. sāku domāt - neesmu dzērusi mājās kafiju kopš pirms Itālijas brauciena, dārzā značit nebūs.
pārmeklēju visu vēlreiz. jau rit piecpadsmitā minūte izmisuma.
zvanu vīram, brēcu- kur mana krūze. saka,ka neesot neko izdarījis, viegli šaubos, bet izklausās,ka nemelo.
zvanu mātei, saucu "linča tiesa, nav neviena cita,ko vainot!" ar domu,ka viņa pateiks "oi,ielēju/iebēru tur kautko,noliku tur un tur"
bet mana sirds salūst sīkās druskās - māte saka, jā, uz flīzēm nokrita un čušs. aizmirsu tev pateikt.
normāli cilvēki noteikti,ka neraud, kad saplīst kafijas krūze, bet kā man tagad būt, mēs bijām kopā tik sen, gadus padsmit. mana krūze, kuru neviens cits neņēma, no kuras un tikai dzēru kafiju. kā vispār lai atrod citu vietā?

• Tags:
  es, life, māja, sviests

• 6 comments
• Leave a comment

• puce

  10/22/16 11:06 am

  

  Es arī noteikti tā pārdzīvotu, ja mana krūze aizietu bojā.
  Izsaku visdziļāko līdzjūtību...

  • Reply

• vilibaldis

  10/22/16 11:19 am

  

  vai! tiešām līdzjūtības
  skaista nelaiķe, gandrīz vai jāmeklē dvīņumāsa

  • Reply

• sakaarnis

  10/22/16 11:57 am

  

  Tagad sāku domāt par savu baltraibo stiklkeramikas krūzi, kuru atceros jau no 2005. gada. Saplīsusi tā it kā nav, bet neatceros, kad pēdējo reizi būtu to redzējis. Vai tikai neesmu aizmirsis kādā no bijušajiem darbiem.

  • Reply

• str

  10/22/16 01:09 pm

  

  Labs iemesls ieviest ko svaigu

  • Reply

• milda

  10/22/16 02:04 pm

  

  Nekreņķē. Tas tak esot uz laimi. Un jauna krūzīte tas ir forši, lai cik mīļa un ierasta ir bijusi vecā.

  • Reply

• scorpse

  10/22/16 05:07 pm

  

  Oī, ļoti jūtu līdzi. :(
  Man arī ir tāda sava krūzīte, lab, ne 15 gadus, astoņus kādus, bet tāpat ik pa brīdim pabaidos, kas būs, ja/kad saplīsīs. Bet tad mierinu sevi, ka lietām par daudz pieķerties nevajag.
  Tāpat jūtu līdzi. :)

  • Reply