1. Oktobris 2003

• Life/death
• 1.10.03 21:32
• Šodien sāku domāt par vienu lietu. Pats nesapratu, kāpēc es par tādu sāku domāt, bet sajūta nebija patīkama. Sāku domāt par to, vai pēc nāves par mani kāds atverēsies. Protams, tuvinieki neskaitās. Lai cilvēku atcerētos, viņam ir dzīvē kaut kas īpašs jāizdara. Nu viena lieta ir palikt parādā. Tā ir tā lieta, kad atcerās par cilvēku, tad kad traucē. Bet es principā neaizņemos neko no kāda. Bet, piemēram, par ko varētu atcerēties mani? Vai kādu no jums? Ir jāizdara kaut kas tāds, kas būtu svarīgs kādiem cilvēkiem, cilvēku grupai, vai pat valstij, vai pavisam labāk - visai pasaulei! Kad piemēram es nomiršu, noteikti tuvinieki raudās. Bet kāpēc jāraud? Neapšaubāmi tiks 'liets ūdens' par to, cik es labs esmu bijis utt. (Tas man bērēs riebjas!) Aizbridu ne pa tēmai ... Vispār, ja tā padomā, ir tik maz laika dots, tikai viena dzīve, lai kaut ko sasniegtu. Man tomēr ir vēlēšanās, lai es palieku atmiņā daudziem daudziem cilvēkiem. Nevajaga atlikt uz rītu neko, jo iespējams, manis/tevis rīt nemaz vairs nebūs. Nevajaga domāt, ka dzīve ir gara, un paspēsi lietas padarīt arī vēlāk. Dzīvē vajaga virzīties no mērķa uz mērķi. Un jo ātrāk jo labāk.
  
  P.S. Ar mani viss ir ok, mirt netaisos, lai kā arī jums to gribētos! ;)
• Mūzika: Vivaldi - Four seasons
  Garastāvoklis: thoughtful
• 8 jau izteikušiesIzsakies