23. Augusts 2003

• 23.8.03 20:52
• it kaa shajaa dziivoklii dziivoju jau kaadus 8 gadus, bet pirmo reizi redzeeju shaadu skatu pa logu
  
  pretii maajas izskataas pavisam savaadaak nekaa - tik baltas un skaistas, nepavisam ne tumshas kaa dienaa
• Garastāvoklis: blank
• 0 jau izteikušiesIzsakies

• 23.8.03 21:24
• Un pēkšņi viņi visi sajuta tādu kā trīcēšanu kājās. Viņi paši īsti neaptvēra, kas notika. Lidmašīnas salonā atradās 1634 pasažieri, no kuriem narkomāni ar savu līderi priekšgalā bija ieguvuši kontroli pār lidmašīnu. Aviācija bija daudz attīstītāka nekā iepriekšējās paaudzes laikā, jo lidmašīnas spēja pārvadāt līdz 2000 pasažieriem un arī spēja sasniegt pat 7. skaņas ātrumu.
  
  Šis atgadījums bija krietni līdzīgs notikumam pirms 19 gadiem – 11. septembrī 2001. gadā ASV, taču narkomāni nebija teroristi. Kopš 2001. gada lidmašīnu nolaupīšana bija kļuvusi par vissmagāko noziegumu pret cilvēci.
  
  Pašreizējā situācijā visi narkomāni atradās savas dzīves viszemākajā punktā. Viss sākās ar to, ka aptuveni 15 minūtes pēc lidmašīnas pacelšanās vairāki narkomāni pārņēma to. Pasažieru vidū sākās panika, taču, kad izskanēja draudi nošaut visus pasažierus, ļaudis pierimās un visi uzmanīgi klausījās nolaupītājos. Noziedznieku grupējums vēlējās, lai tiktu uzklausīts viņu problēmu izklāsts un vēstures kļūdas netiktu atkārtotas. Nolaupītāju līderis iegāja pilota kabīnē, paņēma mikrofonu, un izteica prasību visai pasaulei – tikt uzklausītam. Pēc dažām minūtēm viņš uzsāka runu visai pasaulei.
  
  „Sveicināti! Visdrīzāk, ka jūs šajā notikumā saskatīsiet līdzību ar tiem Al-Qaeda biedriem, kas pirms 19 gadiem nolaupīja vairākas lidmašīnas un ietriecās abos Pasaules Tirdzniecības centra torņos un Pentagonā. Iespējams, ka rīcība šķiet tāda pati, tomēr manas prasības ir vienkāršas – es vēlos, lai visi mani uzklausītu.
  
  2001. gadā visa pasaule vēlējās zināt tās traģēdijas cēloņus. Viņi jautāja: „Kādēļ? Kāpēc tā vajadzēja darīt?” Toreiz netika dota skaidra atbilde, bet tagad es jums sniegšu atbildi par savas rīcības motīviem.
  
  Es piedzimu nabadzīgā ģimenē. Kad sāku iet skolā, visi mani apsmēja. Saukāja par ubagu, sita. Valsts nesniedza nekādu atbalstu manai ģimenei, kas dzīvoja treilerā. No skolas es aizgāju jau 3. klasē, jo nespēju mācīties.
  
  Valstī nabadzīgie cilvēki bija kļuvuši par narkomāniem. To skaits nebija nemaz tik liels, taču neskatoties uz to, ka valsts bija ļoti attīstīta, tā tomēr nespēja sniegt nepieciešamo atbalstu un palīdzību. Vēlāk, kad es biju kļuvis par narkomānu, es vēlējos izārstēties no šīs briesmīgās slimības, bet ārstēšana bija ļoti dārga, un es nespēju to atļauties. Cerība sākt jaunu dzīvi tika pilnīgi sagrauta. Visas cerības bija zaudētas, un es esmu palicis savas dzīves viszemākajā punktā. Vairs nav cerību neko labot”
  
  Tā viņš beidza stāstīt savu mokpilno dzīvesstāstu. Izskanot puiša pēdējiem vārdiem, lidmašīna bija ļoti zemu virs visapdzīvotākās valsts vietas. Tad tā milzīgā ātrumā burtiski noslaucīja visu savā priekšā. Tās bija beigas visam ...
• 3 jau izteikušiesIzsakies