mtldd [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 28th, 2019|09:16 am]
pēc sarunas ar mammu uzzināju par vietējā ciemata saules brāli (mazliet vecāks par mani, ja nemaldos), kurš šobrīd mājās dzīvo ar izoperētu apakšžokli un ir staigājošs smilšu pulkstenis. kāda cita dāma savukārt aizgāja uz veikalu, pārnāca mājās no veikala un izbeidzās. viņa gan priekš saviem dzeršanas apmēriem un slimībām noturējās apbrīnojami ilgi. šādas un tamlīdzīgas ziņas pēdējā laikā principā ir vienīgais interesantais, kas nonāk mātes redzeslokā un attiecīgi tiek notranslēts man. tik ļoti es vairs nekad negribu atgriezties tajā pasaulē.

sapnī viņa man lika apciemot kaut kādus mazuļus. tie gulēja baltā telpā, tādā kā slimnīcā, bet visi ārkārtīgi riebīgi un švaki - pelēkām ādām, izviebtiem ģīmīšiem un pa acīm un deguniem tiem spēcīgi tecēja putas. kaut kur turpat uz krēsliem savā vienaldzībā zvilnēja vietējie papiņi, no viņiem arī rūgti strutoja. es prasīju mammai, vai tas ir HIV, un viņa apstiprināja. pēc tam pie sevis noteica: "bet, ja labāku veču nav, kas cits atliek..". un tur es neizturēju, strauji viņu sapurināju aiz abiem pleciem, pierāvu sev klāt, ieskatījos cieši acīs, tā lai skaidrs ir pavisam un vienmēr, un atbildēju: "nē. tad tu vienkārši dzīvo viena."
linkpost comment

[Jan. 26th, 2019|02:13 pm]
pēdējās nedēļās grūti nošķirt, vai mājas ir mans patvērums vai ieslodzījums, bet šodien noteikti otrais. veselība dažu stundu laikā izdomāja uzmest visus manus skaistos brīvdienu plānus par pastaigām, mūzikas nodarbības apmeklējumu, par draugu satikšanu otrā krastā, par sevis izvilkšanu no sevis. tā vietā nakts vidū ar asaru pilnām acīm un bezmaz ar dieva vārdu uz lūpām (tik negaidīti tas bija), pārliekusies pār poda malu laidu laukā pilnīgi visu, ko tobrīd organisms uzskatīja par lieku.

pārāk neviennozīmīgs tas sliktums šobrīd. iespējams, cēlonis patiešām ir vīruss un ziema, un vissabiedrisks veselības trauslums šajā laikā, bet pieļauju, ka tā tomēr varētu būt psihosomatika un diezgan atklāta nerūpēšanās par sevi: haotiski ēšanas paradumi, kritiski maz dabas un svaiga gaisa, gaļa katru dienu, smēķēšana un par daudz gandžas un YT vakaros, kad būtu jādara kas jēdzīgāks. mazliet pazudusi sajūta, likās, ka varu labāk.

bez nedēļas, cerams, ka izturēts pārbaudes laiks. no nākamās algas atmetīšu pīpjus, iegādāšu elektriskās bungas un aizvedīšu sevi uz teātri, manus vārdus pieminiet.
linkpost comment

[Jan. 20th, 2019|05:53 pm]
varbūt tā gadās ar ikvienu - dienas kā filmas, kurās bez vienīgā skatītāja zināšanas caurvijas kāda smalka tēma. visbiežāk šis motīvs pilnībā izkristalizējas neilgi pirms noslēguma un pēdējā doma pirms aizmigšanas saslēdz piedzīvotā ķēdīti skaistā atklāsmes brīdī.

tā, piemēram, dzīve vienas dienas laikā mani iepazīstināja ar savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem, kuru līdzība smalkakā, netveramākā līmenī tomēr ir nojaušama: kaut kas tajā, kā viņi uztver pasauli un apkārtējos, ko dara, un ko saka. un es ilgu laiku nespēju šādus cilvēkus saredzēt aiz viņu fasādēm, kaut kas būtisks iztrūka, lai "atkostu", kas tur notiek, vai, patiesībsakot, nemaz nemēģināju. bet filma ir ieslēgta, es neizbēgami sekoju ceļam uz kādu mācību. visi sastaptie tēli ir kā mazas kontrolgaismiņas, kas mani virza uz priekšu starp neizlasītā scenārija rindām.

tālāk ejot un katra tēla stāstam papildinot iepriekšējo, skatiens kļūst dzidrāks un es saprotu, kas notiek. man ir bail no sastapto biedru bailēm, jo es tās nepazīstu.

manējās ikdienā grauž un knieš, un paralizē, lai arī šķērslis ir iluzors, kļūme vadiņu un pieredžu savienojumos, klibs spogulis, kura defektu, ja gana cītīgi ieskatās, var pamanīt. bet ir arī tās otrās, daudz reālākās, daudz taustāmākās bailes no bezjēdzīgi atņemtām dzīvībām un iznīcības, un mūžīgas tumsas. tādas sevī nes cilvēki, kuri ir dzīvojuši tik intensīvā nāves un briesmu ielenkumā, kādu man apkārtesošie vienaudži, pat dziļāk parakājoties pa savas iztēles kambariem, šobrīd nevar īsti pieredzēt. šie cilvēki ir redzējuši neskaitāmas filmas pārtrūkstam tāpat vien, auksti un negaidīti.

un tā nu sanāk - kamēr nav nostiprinājusies pārliecība, ka esošajos apstākļos mana dzīve nav sūdīga, sūdīgas ir manas izvēles, šādu cilvēku klātbūtni ne vienmēr ir tik viegli panest, jo tā ir pielādēta ar visnotaļ skaudru patiesību par to, kāds vēl mēdz būt ceļš uz dzīves iemīlēšanu.
linkpost comment

[Jan. 14th, 2019|10:00 pm]
[music |lr3]

mana mazā spānija smaržo pēc svaigi mazgātas veļas, esmu parūpējusies par to, lai brokastīs neatstātu sevi bešā, istabas augi ir pārstājuši pašiznīcināties, taču, kas priecē visvairāk - ir atgriezusies spēja vakaros lasīt. tas mazais trauksmes kunkulīts par sevi kā būtiskāko atskaites punktu gan kaut kur iekšā aizvien pulsē, bet paliek labāk, no tiesas paliek. palēnītēm laiks apaug ne tikai ar netaustāmās pasaules izvirdumiem, bet arī visu to, ko dienas laikā paspēju izdarīt un sasniegt esības materiālajā pusē. pats sev mamma, pats tētis, tā kaut kā, ja.
linkpost comment

[Jan. 7th, 2019|09:34 pm]
[music |lcd soundsystem]

"bet ir vardes, kas vislabāk jūtas purvā".

it kā šķiet skarbi, kad kāds tā asi met pretī ar nolieguma bumbām, taču patiesībā ar to viņa man māca, kas ir īsta apņēmība un stingra nostāja. kā neļauties citu labinošajiem vārdiem, kā noturēt sevis radītās pasaules robežas, pat ja tas nozīmē palikšanu un aiziešanu pelēkā, piepīpētā un dieva aizmirstā dzīvoklī, kurā jau kuro gadu desmitu ož pēc kaķiem, kokčām, aizvainojuma un vientulības.

es, ar visu savu jaunumu un mūžīgajām eksistenciālajām jautājumzīmēm, varbūt beigās esmu tā, kura no mums divām šobrīd ir visvairāk pazudusi.
linkpost comment

[Jan. 6th, 2019|09:30 am]
pirmais cilvēks, kurš šodien ar mani vēlas iziet uz kontaktu, ir e-maximas kurjers un tas liekas daudz. sirds pat tā kā uz brīdi gūst apmierinājumu. ne tikai par ēdienu, kas beidzot piepildīs manu ledusskapi, bet arī par gaidāmo īso, cilvēcisko saskarsmi.

diez vai kurjers nojautīs, ka vēl pirms piecām stundām sarāvusies iespējami siltākā kunkulītī klausījos šopēnu un jau gandrīz otro nedēļu turpinu izliet vainas, nožēlas un vientulības asaras, taču diez vai es par to viņam stāstīšu. pavisam nelielā laika nogrieznī esmu runājusi daudz, sapratusi daudz, apņēmusies daudz un tikpat daudz reižu arī atkritusi atpakaļ, un nu šķiet, ka runāšana, savu domu un jūtu uzgrūšana citiem šoreiz nebūs īstais ceļš, "izvilkt" var tikai rīcība.

visa atkarība un līdzatkarība izklāta manā acu priekšā, kārtis pavērtas un par laimi vairs nav akli jāmin, kāpēc bija tik smagi. es savus dēmonus redzu kā mazliet kārnus, agresīvus, jo nobijušos, vilkus un viens no viņiem beidzot ir pilnībā iznācis gaismā. skatās virsū un uzmana ikkatru manis veikto gājienu: es varu turpināt viņu barot ar savu miesu un dzīvi, es varu to sist un slānīt, un mēģināt nomērdēt, vai pieņemt to mīlošā stingrībā - iemācīt rāmumu un pacietību, pacelt balsi un nosēdināt, kad nepieciešams.

profesionāli izbijušie dzērāji saka, ka pēc atmešanas parādās ļoti daudz brīvā laika, ar ko sākumā ir grūti aprast. patiesība. es lietoju otru cilvēku, ubagoju uzmanību un mīļumu, un tikai tagad, kad tam visam pielikts punkts, redzu, cik ļoti biju atstājusi novārtā sevi.

gaidu, kad viņš organiski izzudīs no nesen lietotajiem kontaktiem, gaidu, kad vairs roka neapzināti un impulsīvi nemeklēs telefonā nekad nepienākušas īsziņas, gaidu kad man būs vienalga, ko viņš un kā viņš, un kur viņš, un kad viņš, un kāpēc. gaidu to brīdi, kad vairs neko negaidīšu.

pirms kāda mēneša vai diviem, atceros, stāvēju uz vienas no centra mazieliņām. tā bija gada pirmā sniega diena lielpilsētā, un jo vairāk apsniga ielas, jo vairāk es nomierinājos, redzot, kā visa tā pelēcība un šļura pārklājas ar kaut ko gaišu un vienkāršu. no tāluma nāca krišnaītu dziesma, likās, ka putenis tā kā aizmiglo skaņu un piešķir tai melanholiju. parasti viņi ir vairāki un parasti viņu dzīvespriekam ir spēja pielipt man uz vismaz dažām sekundēm, taču šoreiz viņš bija pilnīgi viens un spontānu prieku bija nomainījusi rituāla nepieciešamība. tāds aizsmacis, kā krustu līdzi vilkdams savu mantru, viņš aizslīdēja garām un izplēnēja putenī. uz to pusminūti tas likās ārkārtīgi zīmīgi, taču tagad viņš (tas) ir viens mazs uzplaiksnījums visā manā apziņas kartotēkā, bez lielas emocionālas vērtības un piesaistes. tik ļoti ceru, ka arī pēdējie daži mēneši tāpat kļūs par tikai vienu atmiņu, īsu flešbeku manā pieredzes un dzīves laukā. bez vilšanās, ar pieņemšanu.

izeju ārā pretī kurjeram. aiz tumšajiem aizkariem un viegli uztūkušajiem plakstiņiem nebiju pamanījusi, cik daudz saules šorīt.
linkpost comment

navigation
[ viewing | 20 entries back ]
[ go | later ]