mtldd - [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[May. 20th, 2019|07:35 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
mana fasāde šad tad uzsmaida, ir pieklājīga, saka "paldies" un "labrīt", un "labu apetīti", kautrīgi pieņem garāmgājēju komplimentus. fasādei ir uzvilkta jauna drēbe, mazliet piedomāts pie acu izcelšanas, mana fasādes pamatfunkcijas tiek uzturētas, tai nevajag nekādu ārēju finansiālu palīdzību, tās saimniece ar visu pagaidām tiek galā, nodrošina, uztur apdzīvojamā stāvoklī. uz sienas tai rakstīts "VISU PATI."

tā kaut kā lielāko daļu laika izdodas nodzīvot tādā fasādes līmenī - kustēties, pārvietoties, runāt, darīt. nedomāt par tiem tumšajiem, plašajiem līkločiem iekšā, nesastapties ar to teju bergmanisko tēlu, kas kliedz, ārdās, spļaudās, ir izviebies, ir šaubās un savā vientulībā dauzās kā muša pa esamības burkas sienām, neziņā vai aiz tām šķietamā telpa ir projekcija vai ilūzija, vai tomēr brīvība, jo neviens nekad neko nesaka priekšā. nesaka, cik ilgi vēl, kad tas beigsies un vai vispār.

bet nupat sāk palikt smaga šī izlikšanās, izrāde ir ievilkusies pārāk gara, aktrise vairs nejaudā noturēt seju un viss skaisti izplānotais grims neizbēgami kūst nost. viņa turpina, bet zāli tikmēr lēnām pamet pēdējie kritiķi.

un gribas teikt uz tiem visiem citiem atkal - kāpēc jūs arī tikai spēlējat fasādēs, kāpēc mēs visi kopā nevarētu būt gan izmisuši, gan savā izmisumā svētlaimīgi-, bet īstenībā tā ir man raksturīgā slīkonim līdzīga sajūta, milzīgs risks izkāpt no fasādes un mēģināt kādam parādīt visu, kas notiek "pie manis mājās", liekas, ka "ne tāds" ir viss, kas tajās notiek, ka tur nav nekā īsti skaista vai vērtīga, nekā citu sirdīm tīkama.

tāpēc, kaimiņi dārgie, nezvaniet, pa logiem nesauciet, es jūs lūdzu - ciemos nenāciet. es vēl mazliet-mazliet izlikšos un kad galīgi vairs nevarēšu - durvis gan jau tāpat būs atstātas vaļā un uz palodzēm, iespējams, beidzot saziedēs puķes.
linkpost comment