mtldd - Post a comment [entries|archive|friends|userinfo]
mtldd

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

a p g a i s m ī b a Mar. 15th, 2019|09:28 pm

mtldd
baznīcā vēroju diriģenta rokas, kā tās vada emocionālās svārstības, tik niansēti, tik spēcīgi, un pār vaigiem teju visu koncerta laiku nebeidza līt asaras.

atceros - bērnībā bija ļoti bail no pēkšņa akluma, zaudēt spēju redzēt ārējo pasauli. es iedomājos, kā nodziest naktī gaisma, lai nekad netiktu ieslēgta atpakaļ, un ilgi nespēju aizmigt bailēs no šīs nepārejamības. manā prātā tas bija kas briesmīgāks par nāvi.

mani satrauc tas, ka es aizvien neredzu. izvēlos neredzēt. mans iekšējais haoss. drosmīgi un skaļi saku, ka ceļš ved tikai taisni, atpakaļceļa nav, kā to atgādina uz delnas līdz manas dzīves beigās iezīmētais simbols, bet sāku šaubīties, apšaubīt savu spēju redzēt un tikt tālāk. Vairs neesmu tāda, kāda biju agrāk, pat pirms nedēļas attiecos un rīkojos krietni citādāk, bet tagad stingi stāvu strupceļā.

mana mīlestība nav skaista un viegla, tā ir pieprasoša, ievainota, aizvainota, tā ir neticīga, ietiepīga, mūžam šaubīga, bailīga un skumja. bet par visu vairāk mana mīlestība ir apjukusi. es esmu apjukusi. kaut kas iekšā ir ieplaisājis, iešķēlies, bet nezinu, nezinu, nezinu, ko ar to darīt un kas gaida ārā. pirmā brūce esot tā dziļākā. tik dziļa, ka es nobīstos no savas vēlmes viņu(s) sodīt, sist, slānīt, apsaukāt, brēkt, ievainot, izsmiet, un aurot par to, cik tas viss netaisnīgi pret mani, kā man sāp, jo redziet, redziet jūs tādi un šādi.

tikai kaut kāda veselā saprāta kripata nepieļauj to visu laist uz āru un īstenot dzīvē. tā esmu es, tā nevēlos būt es, bet tā turpinu būt es.

Eolika un Nora Bumbiere dzied - "ir jāprot paciest pašam sevi, lai citiem nāktos mazāk ciest".
link Read Comments

Reply:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: