Lieliski, izrādās, ka man ir draugi, kuri par mani atcerās tikai tad, kad viņiem no manis kaut ko vajag. Kā es nebiju pamanījusi to agrāk? Viņa man nekad nezvana, lai iznāku ārā pastaigāties, aizbraucu līdzi kaut kur, aizeju, jo viņai ir vienkārši skumīgi, jo grib mani vienkārši satikt... Visas vēstules, ko viņa man sūta ir apmēram tādas - čau, kā iet, ko vakar darīji, negribēsi man aizdot/atdot/iedot/atnest vēlāk? Stulbi man.