Nesakarīgie virknējumi.

* Vectēvs iegrima sajūtu pasaulē. Alkohols un psihotropiskās vielas atslēdzot apziņu. Apziņu... Apziņa vairs nedarbojās. Iedarbojās tikai heroīns. Maza deva, un tu jau dodies lidojumā... Tālā un bezgalīgā. Šoreiz tas bija īpaši nozīmīgs. Vectēvs jau sen bija sapņojis par šādu baudu. Tas bija ceļojums vienā virzienā.

* Viņa iegrima sapņos. Sapņos, kuri dāvāja tai otru dzīvi. Paralēlo dzīvi, kur nebija viņi. Viņi, kuri tai bija kā ērkšķi, kā lodes - šautas arvien dziļāk un dziļāk, sagandējot miesu un prātu. Viņa iegrima sapņu pasaulē. Un atkal satika viņu - viņu, kurš vairs nekad nevarēja būt tai līdzās. Tā bija viņas apziņa, kas atkal un atkal vēlējās sajust viņu - viņas princi. Zemapziņa nobijusies sēdēja pavisam citā viņas daļā. Tai netika dota vaļa.

* Viņš iegrima apziņā. Viņa prāts bija pārpārēm pilns ar dzīves gudrībām. Viņš zināja visu. Visu par visu. Un viņa prātam vairs nebija arheipu, ko aizpildīt. Viss pilns. Viss izzināts. Vairs nekā, kas būtu palicis pāri. Viņš zināja, kas ir bezapziņa un kur to meklēt. Viņam nebija vajadzīgi līdzekļi, kas uz to norādītu. Bet jēgas meklējumi turpinājās. Jo viņš zināja visu par visu. Vismaz pats tā domāja.
Viņš bija iemācījies atklāties. Atklāties, uzklausīt un saprast. Un zināja visu. Visu par visu.
Es paklanos viņa priekšā.