Vakar dzirdēju to, ko jau ļoti sen gribēju dzirdēt.
Wolfie.
Mans mīļākais bundzinieks.

Īsumā par nedēļas nogali: 5dien ar vesperu bijām uz Emir Kusturica and his No Smoking Orchestra koncertu.
Kaut ko TIK dīvainu es redzēju, iespējams, pirmo reizi. Viņa mūzika ir tāda pati kā filmas - un vai nu ļoti patīk, vai ļoti nepatīk. Vēl arvien neesmu tikusi skaidrībā, ko par viņu domāju es - Tas laikam ir pārāk dīvaini. Pat man. (Bet viņam savu koncertu iesākt ar Padomju Savienības himnu, protams, ir ģeniāla ideja.)

6dien man bija Lielā pavasara tīrīšana. Pusdienu gludināju visus četrmetrīgos aizkarus un pēcpusdienā ar eluli padalījām Latvijas koncertu bukletiņus.

Bet vakarvakars un šodienas rīts pagāja klausoties Wolfgang Haffner mūzikas skaņās.
Man nu TIK ļoti patīk tas, ko viņš dara.
Nu TIK ļoti. Tādi cilvēki kā viņš dara pasauli labāku.

Un šodien spīd saule un ārā +20.
Biju pie Reiņa - sēdējām viņa dārzā un ēdām pusdienas. Pirmo reizi šajā gadā...

Zied ķirši.

Nu tiešām tāda sajūta, it kā pasaule mani mīl.

Un vēl gribētos raudāt.
No laimes.

Ak, jā...
Pavasari, pavasari...

Es pat varētu nesarunāties un izslēgt no savas dzīves tos, kuri saka vārdu "cilvēciņš".
- Ja tu esi labs cilvēciņš.... visi esam cilvēciņi... tāds cilvēciņš, šitāds cilvēciņš...


Šis vārds ir zīmogs uz pieres.
Alerģija.


Labi, ka neviens no manējiem nelieto šo vārdu.
Es neizturētu.