Sevi nekā savādāk kā par varoni šodien saukt nevaru.
Viss, kas iecerēts, nu ir pabeigts.
Jāķerās pie nākamajiem darbiem.

Mani vienmēr mazliet fascinē tā sajūta pēc pāris kafijas krūzēm un/vai enerģijas dzērieniem.
Patīk tā.

Šodien bija jāraksta darbs par trimdas literatūru.
Tik grūti kā par trimdu runāt, man nav ne par ko citu.
Neko nevarēju uzrakstīt.

Visu vēl vairāk satrieca tas, ka lasot manu mājas darbu, Šimkse, sēžot man pretī, sāka šņukstēt.
"Trimda ir trimda ir trimda ir trimda ir..."

Trimda ir klusums.
Tā dzīvo mūsos pati savu dzīvi, mums par to pat nenojaušot.

Nomazgāju rokas.
Smeldze.