Vēl mazliet un es vienkārši būtu izņēmusi savus dokumentus no skolas.
Man šī politika ir līdz kaklam.

Šodien nopirku skaistāko plānotāju pasaulē.
Ziniet, ko? Tas ir skaistākais plānotājs pasaulē.

Šodien atcerējos pāris lietas.
Viena ir atbilde uz jautājumu - Ko tu gribētu darīt?
- Es gribētu darīt cilvēkiem labu. Un strādāt tā, lai sasniegtu mērķi - labo, proti.


Vēl atcerējos, ka bērnībā mums tur, Skultē, bija tāds dzērājs. Kā vecs suns viņš vienmēr ložņāja pie veikaliem un māju stūriem. Viņš nebija ļauns. Pēc ilgas prāta šaustīšanas atcerējos, ka viņu sauca Briedis. Vecais Briedis. Nekā jau tur sevišķa - tas viņam tāds uzvārds. Vienīgi nevaru es nekādi atcerēties, vai bija man no viņa bail, vai nebija.
Jā, un tad vēl viņam tāds mazs suns vienmēr skraidīja līdz. Tāds mazs un pūkains, laikam Tuntulis to sauca. Tuntul, Tuntul... Vienmēr viņš skrēja līdz vecā dzērāja ritenim un tie abi bija nešķirami. Nekādi bēnībā nesapratu, kas viņiem tā par draudzību. Kā var mīlēt tādu vecu dzērāju. Un vēl vecajam dzērājam bija sieva, un bija māja, un bija dēli. Lieli, skaisti un veiksmīgi dēli. Un bagāti. Kur viņiem tāds dzērājs tēvs pagadījies?
Un tā viņš tur vienmēr sēdēja, pie veikaliem vai bārā. Vasarās tāds brūns, nodedzis. Bet vecs un dzērājs. Nevaru vienīgi saprast, kur tas viņa nabaga suns palika pēc dzērāja nāves.
Viņi tikai manā bērnībā palikuši. Vecais Briedis un Tuntul`s.

Uztaisīju savu iecienīto Mohito tēju, tikai pievienojot proporcionāli DAUDZ kivi un kokteļķiršus.
Īsts C vitamīna lādiņš.