Viena no kārtējām dienām, kad domāju - iešu prom no mājām.

Raudu kā bērnībā. Un esmu pārliecināta, ka, ja tomēr ir tāda dvēsele, tajā stūrī, kurš pieder maniem vecvecākiem kāds tikko iecirta ļoti asu nazi. Un ļoti dziļi. Tādu, kuru nevar izvilkt.


Vēl šodien biju uz "Hairspray". Par spīti manam depresīvajam garstāvoklim ( Pat Janka Pauls pienāca un paprasīja - kāpēc Baibiņa vairs nesmaida? ), tas lika priecāties 1.5h no vietas. Biju arī uz Biti, paklausījos jaunos. Patīkami, pat ja blūzu nu nekādi nevaru uzskatīt par savējo.