Vakar bija Lenii un Moiseja koncerts Dzintaros. Kā jau teicu, no tā neko gaidīt nevarēja - tas, kas tur notika bija pilnīgs marasms ( ja neskaita 1. daļu - tā gan man patika ). Bet es par to nedomāju.
Patika atkal iepazīties ar jaunām sejām, dibināt kontaktus un par to vēl saņemt piķi.

Visu dienu pavadīju tur, paspēju vēl uzēst suši, pāris reizes visu paklausīties mp3 playerī, kārtīgi izdejoties un steidža, smaidīt un īstenībā, lai arī kādu draņķi viņi tur laida, uzņemt normālu enerģijas lādiņu.
Ak, ja jūs zinātu, cik maz latvju tautai vajag. Viņi tiešām dzīvo tik iesūnojušos stereotipos par latvijas mūzikas pasauli, ka Maestro piedalīšanās jebkurā pasākumā viņiem jau garantē gan kvalitāti, gan labsajūtu. Latvieši tiešām no mūzikas neko nesaprot. Vismaz tie 95%, kuri paši ar mūziku nenodarbojas.

Jā, un pēc tam - pēc tam bija labi. Mazliet pasēdēju banketā un tad braucu uz Vecrīgu. Casablanca. Vakar spēlēja Kosķa, Grigalis, Edvīns un Vanadziņš. Pēc tāda koncerta viņu mūzika man likās augstākā pilotāža. Sen nebiju redzējusi tādu komunikāciju, tādu profesionalitāti, tādu smaidu un smieklus gan pie viņiem tur augšā, gan klausītāju vidū. Jums to vajadzēja redzēt. Ejot ārā es vienkārši dejoju. Gan garīgi, gan fiziski. Tur arī satiku Rūdiņu ar Poišu ( kuri 10 min. pēc manas atbraukšanas devās prom ), Dairi un Gunčuku, Valteru, Karīnu un Oskaru ( ar kuriem īstenībā man bija sarunāts tur satikties ).

Kā smejies... 3.00 biju mājās.
Un šodien... kāda vēl skola??

Moiseja mamma iet pie Maestro un sniedz puķes.
- Ļoti liels gods ar Jums iepazīties. Es esmu Jāņa mamma.
- Izsaku līdzjūtību.