Skolotāja zvana Pēterīša tētim :
- Jūsu dēls nemācas, lamājas un sit mazākos bērnus.
- Es viņu, bļā... nositīšu.
Pēc nedēļas Pēterīša mājās atkal atskan skolotājas zvans:
- Jūsu dēls jau nedēļu nav bijis skolā.
- Es viņu, bļā... nositu.

Manos laukos tikko nolijuša gaisa smarža.
Vienalga pilsētu jūtu labāk.

Sapratu, ka pēdējā laikā esmu satikusi diezgan daudz savus bērnības paziņas/skolas vai mūzikas skolas biedrus.
Un kā izrādās, viņi ir manu tagadējo tusiņu biedru klasesbiedri/draugi.
Mazliet forši.
Ka tie cilvēki tepat vien man līdzās bijuši. Tikai vienkārši neesmu to zinājusi.
Patīk sakritības.

No rītiem man liekas, ka visas dziesmas ir par mani.

Un brīdī, kad padomāju - šoreiz būs savādāk, vecie rēgi mani apvij tūkstoš rokām.
Pasaule nemainās.
Mainās saprašana, ne mēs paši.

Arī viņš nav zvanījis.
Bet kas man par to?
Turpinu nevienu nelaist pārāk tuvu klāt.
Apnikums.

Kad esmu viena, rakstu.
Un runāju ar sevi.
Esmu vizuāliste. Spēju saprast tikai redzēto.

Starp citu, man ir henna.