Un neprasi,
Kas nav labi.
Tāpat neteikšu.

Jo nezināšu.

Šodiena bija tāda... kā kāpšana no kalna.

No rīta iekāpu trolejbusā, John Mayer mūzikas pavadībā.
Pie manis, pienāk puisis un saka :
- Čau, tu esi ļoti skaista, es gribu ar tevi iepazīties.
- Baiba.
Bet man nevienu nevajag.


Otrs labākais šīsdienas notikums bija došanās mājup.
Reiņa mašīna, vējš matos, saule uz manām kajām, John Mayer un cigarete manos zobos.
Un klusums...
Viņš pabrauca garām manai mājai. Un attapās tikai pēc kādas minūtes.
- Ess...
- Jā.

Es jau nemaz nēslēpju, ka man šodien bija slikti.
Zini, ir tādas dienas, kad tu saproti, ka viss ko tu dari, viss kā dēļ tu centies, ir tāls, neaizsniedzams sapnis. Un pēkšņi visa tava dzīve zaudē jēgu. Tad atliek tikai kādam kaut ko skarbāku pateikt, un tu jau pēc mirkļa sēdi tualetē, raudot par zaudētām ilūzijām.
Šī diena bija tieši tāda...
Tikai es neraudāju. Bet ļoti gribējās.

Labākais, kas ar mani notika tiešām bija brauciens mājup. Atkal par to domāju, un vēlmi vēl kādu rindiņu uzrakstīt nevarēju apturēt.

Tā bija tāda sajūta... It kā es būtu līdzās kādam, kuram vārdi vienkārši nav nepieciešami. Divas pavisam atšķirīgas pasaules... vienā telpā. Mēs skaļi nepateicām nevienu vārdu 20 minūšu laikā. Tikai John Mayer un es viņam līdzās. Jutos ļoti labi, būdama tik skumja. Un uz īsu brīdi man likās, ka pazīstu Reini jau gadu desmitiem ilgi. Paņēmu cigareti no viņa paciņas un aizsmēķēju. Pazuda realitāte.
Viņš pabrauca garām manai mājai. Es pamanīju, taču neko neteicu. Negribēju iztraucēt klusumu.
Un es jau zināju... tāpat zināju, ko viņš teiks.

Tu tici iepriekšējai dzīvei? Es sāku ticēt...

Šodien es sapratu klusuma nozīmi.