Bet es tomēr nevaru skatīties bezpersoniskas filmas un klausīties klubu mūziku.
Nu nevaru, un viss.

Kāpēc es tik izmisīgi cenšos pierādīt, ka ar mani viss ir labi?
Varbūt man tīk šī mūžīgā nostaļģija.


Un kas par to, ka cilvēki aiz mana loga mirst?
Un kas par to, ka man nospļauties?

Skumjas tomēr nav nekāda katastrofa.

"Lidojošo dunču nams" tomēr ir viena no visu laiku labākajām filmām.
Tik netverama un skaista. Tik tīra un patiesa.
Līdz neprātam...

Rīt ms_soul iet uz Macy Gray.
Vai nav forši?

Un aizparīt ms_soul ir dzimšanas diena.
Es negrbu palikt vecāka. Man patīk būt tik mazai.

Roberts man paprasīja, kāpēc es esmu viena.
Es nevarēju atbildēt.