Kārtoju istabu un atradu veco dienasgrāmatu.
Tur ieraksti, kuri tapuši pagājušovasar, pēc farsa ar Rūdolfu. Manu Rūdolfu.

Lūk, tas, kas man likās īpaši labs, no pašas uzrakstītā bija :

"Kāpēc Dievs lielāko grūtību - izvēli - atstāj mūsu ziņā? Kā viņš var zināt, ka mēs pieņemsim pareizo lēmumu?

Es kļūdījos.
Negribu palikt tukša. Un tumša."


Septembrī es vēl domāju par viņu. Biju to jau aizmirsusi. Tas nozīmē, ka šis periods bija mazsvarīgs?

Kamēr vēl neesmu aizmigusi, gribēju paziņot,ka šodiena bija ļoti īpaša.
Ne jau kombo vai astoņu lielveikalos pavadīto stundu dēļ, bet gan divu notikumu dēļ. Trīs, ja būsim precīzi.

Sāksim ar mazsvarīgāko. Es nopirku kedas. Nu tās... tenisa čības. Es nezinu, kāpēc. Un nezinu vai kādreiz tās uzvilkšu. Man vienkārši gribējās un es nopirku. Pirmās savā mūžā.

Sapratu, ka mammai atkal bija taisnība. Nauda nedara cilvēkus laimīgus. Naudai vispār nav gandrīz nekāda nozīme. Man, patiesībā, nepatīk daudz naudas. It īpaši tad, ja tu nezini, ko ar viņu darīt, un saproti, ka tev tā nav vajadzīga. Fui. Riebīga sajūta.

Kad atbraucu mājās, protams sekoja tracis no Omes puses (tomēr gandrīz nedēļa pagājusi bez starpgadījumiem. Saprotams, ka vajadzēja izlādēties ). Es, protams, raudāju. Nekas jauns.. tikai šoreiz, es raudāju tā kā bērnībā. Viena, ierāvusies kaktā, nevarēdama nomierināties un rīstīdamās. Garš stāsts... bet beigās.. ziniet, omei palika žēl un pirmo reizi mūžā viņa tā kā nāca atvainoties. Nē, protams, viņa neatvainojās, bet teica, ka daļēja vaina mūsu "savdabīgajās" attiecībās viņai tomēr ir.
Variet iedomāties?
Progress.

Šodien repoju un gāju ārā no tonalitātes. Beach Hotelī sokas arvien labāk.

Noskatījos "It`s a boy girl thing". Palika tā skumji.
Jo tā notiek tikai filmās...