Gribēju tikai novēlēt gaišus Ziemassvētkus.
  Galvenais - nezaudējiet ticību, un neaizmirstiet, ka šis ir laiks, lai mēs atcerētos visu to labo, ko mums darījuši citi. Samīļojiet kārtīgi savus mīļos un neaizmirstiet Ziemassvētku īsto nozīmi!!
  Cerams, ka arī kāds tur, augšā, par mums apžēlosies un sniegu šajās dienās neliegs.
 

Tikko netīšām izdzēsās viss mans ieraksts, tāpēc jāsāk no jauna. Fuck.
So...
Mums te KĀRTĪGS radu tusiņš. Dzeram karstvīnu (dažs labs arī ko stiprāku, piem., Tullamoru), smejamies un pļāpājam par dzīvi. Tas laikam ir labi. Pēdējo reizi mēs to darījām, kad... ai, patiesībā es šādu reizi nemaz neatceros!! (Tētis saka, ka tas bijis pirms gadiem 16 - tā ka tas laikam ir normāli, ka to neatceros!!)
Jauki. Tagad mani vismaz uztver kā normālu cilvēku, nevis "mazo" Baibiņu.
Dažs labs bija šokā par manu tagadējo mācību iestādi (Ko? Es jau teicu, ka nebijām SEN tikušies!), un tā kā neviens no mūsējiem NAV mūziķis, tad man bija jāizrāda (vai, precīzāk, DAUDZ jāpieloto) savas prasmes - protams, nežēlīgi apnicīgi, bet ko radu labā neizdarīsi? Bez tam, nevar jau zināt, kad nākamreiz tiksimies!!
Kopumā, visi apdzērās (not me - that`s great) un bija ārprātīgi sentimentāli. Bet tas jau laikam ir normāli.
Gribi dzirdēt vēl??
Not this time looser!!
(Piedod, Viestur, šo joku zin tiki Una)