Ja nenāktu miegs, pateiktu, ko vairāk...
Bet šobrīd gribas minēt vienīgi to, ka satiku Rūdolfu. Manu Rūdolfu. Un ir TIK drausmīgi laba sajūta, ka šis "jaunības marasms" un "pirmās iemīlēšanās" sindroms ir tālu aiz muguras. Vismaz man.
Un galu galā - mani ignorēdams, viņš tik ļoti spēj panāk pretējo! Tas ir tā, it kā viņš nomestu savu zelta zobenu pie manām kājām un pateiktu : "Tu esi uzvarējusi! TU esi uzvarējusi." Palika labāk???
Nekas sevišķs. Tikai kārtējo reizi sajutos krietni soli priekšā tiem, kuri kādreiz bija mani "draugi", cik nu viņus vispār var saukt par tādiem.
Intelekts, mīļie.
Saldu dusu.