Pandemai runājot par mācību gadu, sapratu, ka es arī gribu pāris rindiņas par to uzrakstīt.
Runājot par astronomisko gadu - reti veiksmīgs un izdevies. Šī gada laikā pavērušies tādi ceļi un tādas iespējas, kuras agrāk pat sapņos nerādījās. Šķiet, ka ar katru nākamo viss izdodas arvien labāk un labāk. Tikai jācer uz ideju realizāciju un jāstrādā. Jo "veicas tikai tiem, kas dara."
Ar to tad varu arī izskaidrot mācību gadu. Par spīti gandrīz izcilajām atzīmēm mūzikas priekšmetos, mazliet nepabeigta semesta sajūta. Mūžigā skolotāju subjektivitāte mani dzen kapā. Es gribu, lai mani vērtē pēc maniem darbiem, nevis vārdiem.
Vislielākais prieks laikam ir par klavierēm ( kur pirmo reizi Madars atļāvās ielikt 9 ), mūzikas teoriju un mūsdienu mūzikas vēsturi. Izcili.

Bet vienalga... ja šādi man iet neko daudz nepiepūloties, tad kas būs, ja es beidzot sākšu strādāt?!
Nu tā - pa īstam...
To es arī sev apsolu. Būs. Šoreiz būs. Es sev ticu.