Ms_saint

Es esmu reāli slima, es jaucos savos vīriešos, atrodu vienā otra personifikācijas un tad par to domājot šķiet, ka tas cilvēks ir tas cits cilvēks. Pats dīvainākais jau, ka tās līdzvertīgās iezīmes tik viegli var atrast.

Neliela liriska atkāpe no darba dienas. Cerētā salduma un pārākuma apziņas par izdevušos atriebības gājienu vietā neesmu saņēmusi gandrīz neko. It kā nekas nebūtu bijis, laikam jāpieņem, ka uz mani nestrādā pat tas. A domāts ta bija kā varoņdarbs bezmaz.

Ieskatījos sejā savām lielākajām traumām, neizturēju un sāpēs saviebtu seju novērsos.

Eh, eh, drīz sasmērēšos. Nezinu, priecāties par to vai paskumt.

Apbrīnojami piepildās mans gada sākumā sastādītais plāns. Gads vēl ne tuvu nav pusē, bet izpildīti jau vismaz 60-70%. Amazing.

Yesss, kas var būt labāks, kā satikt to, ko jau sen esi vēlējusies satikt, tieši tad, kad esi tam pilnīgi negatavojusies un galīgi nesakopusies. Diemžēl, kad nākas sastapties aci pret aci, dūša ir dziļi papēžos.

I was like - whaaaat???

Tāda sajūta, ka jau sen tiek dotas zīmes, kuras mēs neievērojam. Būtībā viss tā bezjēdzīgi. Tad kurā no gadījumiem es eju pret dabas likumiem?

Muļķe es biju. Tik daudz lietu nepamanīt un palaist garām.

Pārāk daudz visādu romantisku atmiņu, nevar aiziet gulēt.

Tā padomāju - sanācis mazs paradokss. Šis gads bijis ievērojams arī ar to, ka kopumā man bija tik maz seksa, kā sen nebija bijis. Nu tur vidēji ņemot, kādas divas reizes mēnesī varbūt sanāktu kā maksimums. Bet, neskatoties uz to, tas līdz šim ir bijis viens no kaislīgākajiem un erotiskākajiem gadiem ever. Jāseko būtu kādam secinājumam.

Kad esi patīrījusi no atmiņas visu, kas jāaizmirst, viss ir saprasts un prātā pieņemts kā sagremojams, tomēr saproti, ka... jā, beigās vienalga var būt vēl sliktāk. Ziemassvētki šogad tiešām man sagādājuši nevēlamas pārdomas par dzīvi.

Fantastiski smieklīgi, jau redzēts rokraksts :DDD

Vai es būtu palaidusi garām to, ka jaunākā mode ir čakarēt cilvēkus, nerēķinoties ar viņu laiku?

Vispār ir tā, ka es esmu baigais vidusceļš, kam tā īsti nav normālas mērķauditorijas, un mūsu dienās tas ir diezgan liels retums. No vienas puses, es nederu vienkāršajiem, jo no manis baidās tāpēc, ka izskatos nepieejama un vispār baigi forša, bet no otras puses, es nevaru arī pacelt to augstāko kārtiņu, jo neesmu nekāda tur caca un vispār esmu nedaudz nevīžīga, pie tam vēl diezgan gudra. Vienīgais ceļš, kā varētu kaut ko panākt, ir palikt par cacu, bet diemžēl man tādām lietām nav laika.

Borščs mani tikko izglāba.

Maybe es varētu sākt mainīt domas par manu sapņu nelietderīgumu. Biju pārliecināta, ka viss ko pa naktīm murgoju ir nekam nederīgs trash. Taču šodien gan notika dīvaini. Sapnī redzēju vienu cilvēku, ar kuru nebija bijusi gandrīz nekāda darīšana gadiem, bet šodien pēkšņi no viņa ziņas. Kas varētu būt par iemeslu manai gaišredzēšanai? :) Bet iepriekšējā naktī man bija nu tāāds sapnis, kādu nu gan es negribētu redzēt piepildamies.

Visādi citādi mani nebeidz pārsteigt apkārtesošo cilvēku noslieces uz depresivitāti. Es jau esmu diezgan depresīva, es uzskatu, bet nu jau sāk likties, ka mans gadījums ir diezgan gaišs kopumā.

Konkurence reāli uzsit asintiņu, varētu arī to pieņemt par ikdienas dopingu, lai pārāk neieslīgtu pašapmierinātībā.

Visai kretīniski ir pat manā vecumā sastapties ar gados jaunāku konkurenti un sajuties par to looserīgi. Šķiet, ka laiks beigt amzierēties ar tiem nenopietnajiem cilvēciņiem. Tāpat zinu, ka, saliekot kopā izskatu ar smadzenēm, nekas mani nevar pārspēt. Smadzenes - tas gan ne vienmēr kā pluss.

Esmu diezgan nikna. Un iemesls tam ir tas, ka tagad man te nekas nenotiek tā, kā paredzēts. Pietiekoši pretdabiski, lai par to uzvilktos.