16. Decembris 2015

• Sperot soli
• 16.12.15 00:15
• Ir pagājis tik ilgs laiks. Nu jau pus otrs gads, bet nespeju nedomāt par viņu.
  Tā ir kā serga.Dari ikdienas lietas, bet tev galvā ir tikai viena doma, vai viņš ir tik pat pārņemts cik es.
  Nespeju braukt uz mājām, jo domāju tikai par viņu. Lai rakstītu un atklātu savas jūtas viņam ir pagājis pārāk ilgs laiks un nevelos iesaistīties viņa dzīve.Un pats grūtākais ir tas, ka es gribu, bet nespeju, jo cīnos un neļauju sev. Jo ne tikai viņš tiks sāpināts, bet arī visi man apkārt esošie.
  Tās ir skumjas, ko jūtu.Meģinot aizstāt ar citiem es nespeju nedomāt par viņu, katra rīcība, žest, pieskāriens liek domāt atkal un atkal par viņu.
  Slimība tas būtu maigi teikts, tas ir kā lāsts ,kas man uzlikts.
  Man tik ļoti gribetos, lai viņš visu to uzzina, bet vai nav par velu un vai vispār tā drīkst, vai nenoželošu, jo bija jau iemesls kādeļ katrs gājām savu ceļu, bet vai laimīgāki esam kļuvuši, es nezinu.
  Viss vairāk man grauž tas, ka viņš zināja, viņš zināja agrāk vai velāk tā būs ,un es netikšu tam pāri, es sevi grauzīšu no iekšpuses un cīnīšos ar sevi, lai viņš to neuzzinātu.Bet vai tas ir labi? Varbūt es zināšu viņa domas un kaut kas mainīsies. Jo šķiroties viņš man lika, viņš lika nebaidīties un spert soļus, kāpt un kāpt sev pāri.
  Bet ja es visu uzzinātu, to kā viņš jūtas, varbūt man paliktu vieglāk? Bet varbūt tas kļūtu sarežģītāk.Protams, nav pagājis mazais laika posms. Tacu mīlestība, ko jūtu nav mainījusies.
  Tik ļoti nevelos palikt mazās leticīgās meitenītes lomā un dzīvot savā iedomu pasaule, kā bija, kā būtu..
• 0 rakstair doma