Ienāca man tas, šķiet, vakar prātā. Cik ilgi es vēl domāju dzīvot tikai izmantojot savu balsi un solfedžiskās dotības? Bāc, koris korim galā, vienmēr gatava izpalīdzēt kādam kolektīvam skatē, kaut kur jebkur citur padziedāt.. Jā, music=life, bet šķiet, nu jau iet par traku. Šobrīd šķiet,ka es varētu sākt raudāt.
Kaut tāpēc,ka māte kko cepās par to,ka man atzīmes štruntīgas un projekts knapā tapsanas stadijā, bet njā.. Man vienalga ir jādzied VISOS koros. Nezinu cik ilgi vēl izturešu. Šķiet, nākamgad būs jāsaka "Dzintaram" atā-atā (hmm.. ka tik nebija tā,ka jau šogad tā gribēju darīt.. nē.. laikam tomēr nē..)...
Šodien dzintarā atkal sadusmojos. Vismaz sākumā. Jo manas kolēģes bija patiesi ājas. Beigās bija dziesmas, kuras arī es nemāku, tādēļ dusmas noplaka. Mazliet.
Vispār jau nav ko rakstīt.. Tik vien kā atkal pakult tukšus salmus.
Arī savu normālo dienasgrāmatu kavēju jau par 4 dienām.. Labi.