Apakšvirsraksts: filozofiskas pārdomas par tēmu "juceklis manā galvā"
Augšvirsraksts ir plānotais, apakšvirsraksts-esošais.
Tātad. Jucekli manā galvā radījis itin viss. Šobrīd ir tāda sajūta, it kā smadzeņpodā būtu ielikta veļasmašīna,kas visu laiku griežas. Briesmīgi nepatīk šī sajūta. Tas pat nav tāds karuselis,kā reibuma stāvoklī. Tad šķiet,ka viss,kas ir apkārt griežas, tomēr šoreiz man šķiet,ka manas pelēkās šūniņas riņko manā galvā nebeidzamā dejā. Anormāla sajūta. Es negribu,lai tas vēl kādreiz atkārtotos. Un es pat nezinu,kādēļ tas tā ir. Varbūt tādēļ,ka sen neesmu kārtīgi izstaigājusies. Varbūt tādēļ,ka brīvdienās biju ķekavā u sīkās lēca ar aukliņu stundām. Varbūt tādē',ka sarakstījos ar Hiršu un tas bija nedaudz šizīgi. Varbūt tādēļ,ka šodien pīpēju. Reiz pa senseniem laikiem. Skumji. Bet man tā sareiba.. Un tas bija tik jocīgi - stāvēt tā ar cigareti rokās.. Skatījos kā filmu no malas. Kaut kas unreal.. Kaut gan pavisam nesenā pagātnē tā vēl bija mana ikdiena..
Man prieks,ka tā ir pagātne.
Mazliet aprimos, kaut gan ,man ir vēl vismaz 3 filozofisko pārdomu temati. tā kā..
-------------------------------------------coming soon-------------------------------------------------------

Asaras ir gandrīz uzkāpušas līdz tai vietai,
kur jātek tām ārā.
Nepatīk.
Domāju par dzīvi, un zinu-
niemand verkannt mich*

Tas mani skumdina.
Ļoti.
Nav neviena kam zvanīt.
Kaut arī pulkstenis vien 23:44 rāda.

Neviena,kas palīdz.
Neviena,kas mierina.
Neviena,kas SAPROT!

Vairs nezinu kur mana vieta.
Virs, vai zem zemes.
Šeit vai citur.
Tur.

Ich bin schwarzgallig.
_________
*neviens mani nesaprot (tulk. no vācu val.)