Tu dedz ar spilgtu, karstu liesmu, tik nesanāk man pastāvīgi pie tevis sildīties. Un varbūt tāpēc bieži es piegrūžu savas nosalušās rokas tām liesmām pārāk tuvu, jo gribas, paņemt to kvēli sev tajā brīdī cik var, tā ka apdedzinos. Jo zinu, ka nebūšu tik drīz tev blakus. Kaut ļoti to vēlētos, jo kaut kāds šķēršļiem pilns ceļš pie tevis ir sanācis šajā brīdī. Un ko lai es daru, vai lai neeju pie tevis, ja man salst? Vai no tā tu degsi mazāk, dāvāsi savu siltumu mazāk? Vai arī kā tagad dedzināsi sevi tāpat, pat ja nav neviena, kas sēdētu tev blakus šobrīd?